Vainīgās amatpersonas ir jāsoda – tādu secinājumu izteikusi veselības ministre Anda Čakša sašutumā par to, ka kataraktas pacienti Stradiņos uzaicināti ierasties astoņos no rīta, bet bijuši spiesti gaidīt koridorā līdz vakaram. Taču ministre tālāk par vārdiem netiek – nekāds sods nesekos.

“Tas jau vien ir sods, ka šai nodaļai tiek pievērsta pastiprināta sabiedrības un arī ministrijas amatpersonu uzmanība,” sacīja ministres padomniece Alīda Vāne. Viņa tikusies ar P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Oftalmoloģijas nodaļas vadītāju profesori Gunu Laganovsku, lai vienotos, kā novērst nekārtības, kas bija radušās, organizējot operācijas kataraktas pacientiem. Ārsti, nākot pretim pacientiem, vienā dienā ir izmeklējuši pacientu un tajā pašā dienā operējuši. Lielākā daļa pacientu ieradušies no laukiem, un šī taktika izvēlēta tādēļ, lai viņiem nav jābrauc divas reizes. “Vienojāmies, ka pacientus pierakstīs pakāpeniski, lai nebūtu drūzmēšanās,” sacīja A. Vāne.

Kā vēstīja TV3 raidījums “Bez tabu”, novembra beigās vienā dienā slimnīcā uz acu kataraktas operāciju no visas valsts vienlaikus plkst. 8 tikuši uzaicināti 150 cilvēki. Kādai smagi slimai kundzei operācija esot veikta plkst. 23. “Visu dienu šaurās telpās, bez ēšanas, pārguruši ļaudis. Atklāts cinisms no organizatoru puses!” sašutumu paudusi aculieciniece. Reģistratūrā lielākajai daļai veco cilvēku bijis jāstāv kājās. Kāda pacienta dzīvesbiedre stāstījusi: “Rinda bija tāda, ka vīrs līdz reģistrācijai gaidīja pusotru stundu. Vēlāk uz ārsta pārbaudēm gaidīja vēl tikpat ilgi.”

Stradiņa slimnīcas galvenais ārsts Arnolds Atis Veinbergs paskaidroja, ka uz valsts apmaksātajām kataraktas operācijām rinda esot trīs gadu garumā. Novembrī Veselības ministrija ir papildus piešķīrusi 200 tūkstošus eiro 600 katarakta operācijām, un šī nauda ir jāiztērē līdz gada beigām. “Tie sastrēgumi jau tādēļ rodas, ka līdz gada beigām ir jāpieņem krietni vairāk pacientu. Pat strādājot maksimālā režīmā, nevar simtprocentīgi apgalvot, ka izdosies veikt visas 600 operācijas un pilnībā apgūt piešķirto finansējumu,” secina galvenais ārsts. Viņš informēja, ka turpmāk uz šīm kataraktas operācijām dienas pirmajā pusē tiks aicināti lauku cilvēki, lai viņi var paspēt aizbraukt uz mājām, bet pēcpusdienā – rīdzinieki.

Veselības ministre Anda Čakša portālā “Delfi” publikācijā “Ar cirkuli nestrādāsim, bet reformas būs” raksta: “Valsts un politiķu attieksme visus šos gadus ir bijusi vērsta uz to, lai rūpētos par ēkām un institūcijām, pilnībā aizmirstot par iedzīvotājiem. Šī attieksme ir tik dziļi iesakņojusies, ka pat lielās slimnīcas, kurām vajadzētu rādīt priekšzīmi, demonstrē pilnīgi nepieņemamu attieksmi pret pacientu. Piemērs ar kataraktas pacientiem Stradiņos, kur visi tiek uzaicināti ierasties astoņos no rīta un spiesti gaidīt koridorā līdz vakaram, ir kliedzošs neprofesionalitātes un nepiedodamas attiek­smes gadījums (diemžēl ne vienīgais), par ko vainīgās amatpersonas ir jāsoda. Nav jābūt nez cik augsti kvalificētam vadītājam, lai nodrošinātu cilvēku uzaicināšanu tā, lai viņiem nav jāsēž stundām ilgi aiz kabineta durvīm. Privātajā sektorā ar tāda veida uzdevumiem tiek galā kvalificēta sekretāre. Valsts slimnīcās ar to nespēj tikt galā augstas kvalifikācijas menedžments. Tas nav pieņemami, un šāda attieksme pret pacientu turpmāk netiks tolerēta.”

Tomēr, kā noskaidrojām, nekāda soda nebūs. Tad pacientiem atliek gaidīt, kas turpmāk tiks “tolerēts”, lai attieksme pret viņiem mainītos.

Saskaņā ar Jēlas universitātes pētījumiem bērni, kuriem ir ļoti trauksmainas mātes, saņem par 30% vairāk medikamentu un par 40% biežāk tiek hospitalizēti. Iznāk, ka trauksme ir vienkārši “medus” medicīnai un farmācijas biznesam. Tā secina ukraiņu ārsts pediatrs Andrejs Peņkovs, kura pieredze un atziņas ir ne mazāk noderīga Latvijā. Viņš runā par tā saucamo ievainojamā bērna sindromu, par to, kā vecāku trauksme var objektīvi ietekmēt bērna veselību, to, kādi ir mūsdienu medicīnas sistēmas agresivitātes un hospitalizācijas riski bērniem.

Parunāsim par agrīno bērna vecumu – to vecumu, kad notiek intensīva visu bērna organisma sistēmu, īpaši galvas smadzeņu, attīstība.

Neliels ievads. Aina, kuru es redzu gana bieži. Pie manis atnāk divi pieauguši cilvēki, kuriem jau pāri 30. Viņiem ir piedzimis bērns. Viņa bļauj – mazulim ir tik daudz vajadzību, kuras jaunie vecāki ne vienmēr spēj saprast un apmierināt. Protams, visam vajag laiku, lai bērns un pieaugušie adaptētos jaunajam dzīves ritmam.

Bieži notiek zināms psiholoģiskais regress, un pieaugušie vīrietis un sieviete paši pārvēršas par bērniem. Viņiem uz rokām mazulis, un viņi iegrimst prostrācijā (nomāktībā un spēku izsīkumā) tādēļ, ka nezina, ko darīt.

Bet tagad iedomājieties, kā šajā situācijā jūtas bērns. Vecāki viņam ir dievi un pēkšņi dievi izrādās bezspēcīgi. No kurienes gaidīt palīdzību un aizsardzību? Es runāju par jauno vecāku negatavību būt vecākiem. Un žēl, ka maz kurš iedomājas par psihologa atbalstu.

Bet tagad piesaistīsim situāciju medicīnai. Manā skatījumā šajā situācijā daudz var runāt par tādu izpratni kā “ievainojama bērna sindroms”. Ko tas nozīmē? Iedomājieties, ka sievietes dzīvē, kad viņa gaidīja bērniņu vai dzemdību laikā, notiek kaut kas nepatīkams vai traģisks. Tā var būt kāda diagnoze, piemēram, grūtniecības pārtraukšanās draudi vai problēmas attiecībās ar vīru, vai tuva cilvēka zaudējums. Un pēc tam, pēc bērna piedzimšanas, sieviete-māte, bet bieži vien arī citi ģimenes locekļi vai visa ģimene kopumā, sāk pārmēru pārdzīvot bērna veselības stāvokli vai pat uztraucas par viņa dzīvību. Bērns var ar kaut ko saslimt un mamma uzreiz “iededz sarkanās lampiņas”, tas ir, augstāko bīstamības pakāpi, iedomājoties, ka nu draud dzīvības briesmas. Te parādās bailes no nāves, kas ir cilvēka pamatbailes.

Kā likums, mums nav vēl izkopta kultūra apmeklēt psihologu, lai aprunātos par savām problēmām. Tādēļ izveidojas situācijas, kurās mātes vienkārši nespēj tikt galā ar savu emocionālo stāvokli.

Manā praksē bija šāds gadījums. Puisēna māte ļoti pārdzīvoja par vienu aspirācijas (elpas trūkuma) gadījumu dēļ svešķermeņa un pēc šīs epizodes pie mazākās saaukstēšanās veda bērnu uz slimnīcu. Četrgadīgais bērns, sākot no pusotra gada vecuma, pa 8-10 reizēm gadā bija slimnīcā. Un, lūk, reiz, sēžot uz gultas, šis puisēns teica: “Vecmāmiņ, kā man tas viss ir apnicis… Kad es nomiršu?” Ak vai… Notika tas, no kā baidījās mamma un radinieki – bērns sāka runāt par nāvi. Visu laiku cietis no medicīniskām manipulācijām, bērns saņēma smagu fizisko un psiholoģisko traumu. Es atbildīgi paziņoju – ir ļoti svarīgi, lai mātei būtu līdzsvarots emocionālais stāvoklis! Vienkārši tāpēc, ka tas ļoti ietekmē bērna attīstību gan tad, kad viņš vēl ir mātes miesās, gan pēc piedzimšanas un pirmajos dzīves gados, veidojoties viņa raksturam un reakcijām, kādas tās būs pieaugušā vecumā.

Es vēršos pie visām mammām ar lūgumu godīgi atzīt – no kā jūs visvairāk baidieties, kad bērns saslimst un jūs skrienat pie ārsta? Vai baidāties par bērna dzīvību? Tāda ir cilvēka psiholoģija – mēs visu laiku domāsim par pašu sliktāko.

Taču, ja iziet no pārbiedēta, skumju nomākta vecāka stāvokļa un paskatās uz statistiku, tad jūs varat ieraudzīt, ka 99,9% saslimšanu kopumā veseliem bērniem beidzas ar izveseļošanos!

Un, lūk, mēs nonākam pie galvenā. Kad mamma krīt panikā un “palīgā” nāk mūsdienu medicīna, tā bailes tikai palielina. Jums pateiks – ja jūs neārstēsit kaut kādas problēmas, jūs situāciju ielaidīsit un kaut ko palaidīsit garām; jums ir jāārstējas ar desmitiem preparātu un tikai tad jūs varēsit bērnam palīdzēt utt. Mammu, kas atrodas nestabilā emocionālā stāvoklī, var pārliecināt par jebko!

Tā rodas “ievainojamā bērna sindroms”. Saskaņā ar Jēlas universitātes pētījumiem bērni, kuriem ir ļoti trauksmainas mātes, saņem par 30% vairāk medikamentu un par 40% biežāk tiek hospitalizēti. Sanāk, ka trauksme ir vienkārši “medus” medicīnai un farmācijas biznesam. Cilvēks ies un pirks jebkādas zāles, izmantos jebkādas shēmas, bez ierunām piekritīs hospitalizācijai utt.

Bērns tādā situācijā nokļūst sistēmā, kura veic medicīnisku iejaukšanos. Ja bērns tiek hospitalizēts, tas nozīmē, ka jebkurā gadījumā, neatkarībā no diagnozes, viņam tiks veiktas injekcijas, ar viņu veiks kaut kādas manipulācijas un diezin vai kāds veidos ar viņu individuālu kontaktu un rūpēsies, lai būtu pēc iespējas mazāk medicīniskās agresijas. Viņš taču ir mazs – pacietīs.

Var teikt, ka pozitīvā domāšana tagad ir modē, tā tiek propagandēta, uz tās pamata darbojas vesela industrija: mājaslapas, grāmatas un apmācības. To autori sola ātrus rezultātus, lai sasniegtu dažādus mērķus, veiksmi, harmoniju un daudz ko citu. Bet… Vai tiešām? Vai pozitīvā domāšana palīdz ikvienam un it visā? Vai tā nepalīdz tikai atbīdīt problēmu, lai iegūtu vēl vairāk problēmu nākotnē? Kā izmantot optimisma priekšrocības un neatrauties no realitātes? Viedokli izsaka psihologi.

• “Dzīve ir tas, kam tu tici!” Un ticība, kā mēs zinām, iekaro pilsētas. Pēc šī principa arī ir veidota pozitīvā domāšana. Tas, uz ko vērsta mūsu uzmanība, mūsu dzīvē ņem pārsvaru. Vēršam uzmanību uz negatīvo – un pastāvīgi gūstam apstiprinājumu tam, ka dzīve ir grūta, ienaidnieki visapkārt, viss slikti… Bet, ja sākam novirzīt uzmanību uz kaut ko labu, bet tas noteikti ir sastopams katra cilvēka dzīvē, dzīve sāk atdzīvoties ar jaunām krāsām.

Protams, problēmas no tā nepazūd. Bet, pats galvenais, mainās attieksme pret tām. Protams, esat dzirdējuši par upura un uzvarētāja vai dzīves saimnieka filozofiju. Viena problēma, bet attieksme pret to pilnīgi atšķirīga. Tur, kur upuris redz bezcerību, uzvarētājs redz risinājumu variantus. Pat ja neredz tagad, tuvākajā nākotnē ieraudzīs, bet upuris ir jau nolaidis rokas.

Es sliecos domāt, ka pozitīvā domāšana ir ļoti laba dzīves filozofija. Kāda ir “drošības tehnika”, lai nedzīvotu ilūzijās? Atbilde – Esi godīgs pret sevi!

Nenoliedz savas problēmas, pieņem faktu par to klātbūtni tavā dzīvē. Un tad, pamatojoties uz pozitīvo domāšanu, dod sev uzdevumu atrisināt šīs problēmas. Smadzenes ir visspēcīgākais superdators, kas izpilda visas programmas, kas ieliktas tajā. Ieliec viņā problēmas risināšanas programmu, pretējā gadījumā tas darbosies kādā programmā “pēc noklusējuma”.

• Pēdējās desmitgades pētījumi liecina, ka cilvēkam ir svarīgi gan pozitīvi, gan negatīvi emocionāli pārdzīvojumi, jo tie nodrošina atšķirīgu pieredzi.

Kad cilvēks īsteno plānus, cenšoties radīt kaut ko pilnīgi jaunu, vai vienkārši ko sev svarīgu, tad ir nepieciešama pozitīvā domāšana. Tas ir, ja es plānoju kaut ko darīt, man jātic, ka tas izdosies. Pretējā gadījumā nav iemesla iegūt pozitīvu rezultātu.

Ko mums dod skumjas un zaudējumi, kam nav nekāda sakara ar pozitīvo domāšanu? Kā eksistenciālās psihoterapijas pārstāvis es saprotu, ka šī pieredze ļauj mums paskatīties uz sevi, savām vērtībām, prioritātēm un dzīvi kopumā. Un tas, protams, var darīt mūs labākus, veicināt personīgo attīstību un pilnveidot spējas rīkoties stresa situācijās.

• Īsta pozitīvā domāšana, manuprāt, ir tad, kad mēs redzam visu lauku pilnībā – gan tumšo, gan gaišo daļu, bet izvēlamies koncentrēties uz gaismu: uz iespējām.

Spēja novērtēt to, kas ir, uzskatīt, ka katru situāciju var labot, ka katrā situācijā ir kaut kas vērtīgs un noderīgs, redzēt notiekošo kā attīstības mācību, redzēt savas iespējas – tā ir pozitīvā domāšana.

Šī pozitīvās domāšanas versija nozīmē pilnīgu situācijas pieņemšanu, savu jūtu un vēlmju pieņemšanu, bet bez “iestrēgšanas” negatīvajā. Negatīvās emocijas, atbilstošas situācijai, tiek pieņemtas, izdzīvotas un atlaistas. Apzināti meklē un atrod atbalsta punktu – “Viss notiek Dieva mīlestībā” vai “Kas notiek, notiek uz labu”.

Vēl viena iespēja – ja cilvēks nevēlas redzēt situāciju kopumā, ignorē tumšo pusi (problēmām, pārdzīvojumiem). Šajā gadījumā tā ir ne tik daudz pozitīvā domāšana kā bēgšana no realitātes. Tas noved pie patieso jūtu apspiešanas. Tāpēc pati par sevi pozitīvā domāšana ļoti palīdz dzīvē, ja vien tas nav otrais variants.

• Ja salīdzinātu divus cilvēkus, no kuriem viens domā negatīvi (es nevarēšu, es neesmu gatavs, man viss ir slikti), un otrs domā pozitīvi (es varu, es esmu gatavs, man viss ir labi), visticamāk, uzvarēs otrais.

• Pozitīvā domāšana nozīmē uztvert jebkuru situāciju kā mācību stundu. Citiem vārdiem sakot, viņš visā, kas ar viņu notiek, saskata iespēju iegūt jaunu pieredzi, uzzināt kaut ko, iegūt ko noderīgu, kļūt gudrāks, labāks. Grūtības jāuztver nevis kā sods, bet kā mācība. Tā ir pozitīvā domāšana.

Lasītājs jautā: “Pirms nedēļas, spēlējot volejbolu, ar bumbu traumēju īkšķi. Sāpes ir mazākas, bet pirksts joprojām ir pietūcis un gandrīz nekustīgs. Ko darīt?”

“Pat visvienkāršākie sasitumi un sastiepumi sāp 10–14 dienas,” atbild Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas ārsts Mārcis Jēgers. “Spriežot pēc traumas, kādu iespējams gūt volejbolā, pieļauju, ka sāpes ir īkšķa pamatnē, locītavā, kur savienojas delnas kauls ar īkšķa pamata falangu. Vienkāršākajā variantā ir daļējs saišu plīsums un sāpes, kā arī tūska un zemādas asinsizplūdums, kas izzudīs sešu nedēļu laikā.

Sāpes mazinās aukstums, ibuprofēnu saturošas tabletes (400 mg) 3–4 reizes dienā, ko ieteicams uzņemt kopā ar ēdienu. Vēlams īkšķi imobilizēt, izmantojot elastīgo saiti, ortozi vai cieto teipu.

Pilna saišu bojājuma gadījumā arī pēc sešām nedēļām saglabāsies sāpes un locītava būs nestabila. Arī tad jārīkojas, kā minēts iepriekš. Papildus vajadzētu veikt ultrasonogrāfiju plaukstai, lai pārliecinātos, vai saites nav pilnībā pārrautas. Ja tas apstiprinās, ieteicama ķirurģiska locītavas stabilizācija.”

Lasītājs jautā: “Ārsti iesaka uzturā lietot vairāk trekno zivju, kurās ir omega taukskābes. Ko domā uztura speciālisti – vai, ņemot vērā ūdens piesārņotību un to, ka zivis audzē mākslīgi un nez ar ko baro, tās patiešām nāks par labu veselībai?”

“Zivīs mēdz saglabāties piesārņojums, tāpēc tās ieteicams lietot uzturā nevis katru dienu, bet tikai divas reizes nedēļā, priekšroku dodot mazāka izmēra radībām, piemēram, siļķēm, reņģēm, anšoviem, sardīnēm un citām, kas dzīvo īsāku mūžu un varētu būt uzņēmušas mazāk kaitīgu vielu,” skaidro uztura speciāliste Lizete Puga. “Augstā sāls daudzuma dēļ ikdienā nav vēlams lietot uzturā sālītas, kūpinātas un konservētas zivis, jo tas neveicinās sirds un asinsvadu veselību. Vairāk jāatceras par tādiem alternatīviem augu omega-3 taukskābju avotiem kā linsēklas, valrieksti, čia sēklas, kaņepju produkti. Daudz šo vērtīgo vielu ir arī meža dzīvnieku gaļā.”

Lasītāja jautā: “Man ir 72 gadi un jau vismaz gadu parādās izdalījumi no maksts. Biju pie ginekologa, bet daktere zāles neizrakstīja. Ko tie šajā vecumā varētu nozīmēt?“

“Izdalījumi no maksts ir atkarīgi no dzīvesveida, no tā, vai ir seksuālās attiecības, un citiem apstākļiem. Tos var veicināt lietotie medikamenti, piemēram, antibiotikas vai hormonus aizvietojošā terapija,” atbild ginekoloģe Vēsma Kažociņa.

“Menopauzes un postmenopauzes vecumā sievietes makstī ir maz grampozitīvo nūjiņu vai arī tās iznīkušas pavisam. Tas atkarīgs no estrogēnu un glikogēnu daudzuma maksts epitēlijā, kas nodrošina maksts dabiskās aizsargspējas.

Svarīga ir izdalījumu krāsa. Trauksme jāceļ, ja tie ir asiņaini. Ja tiek dzīvota dzimumdzīve, izdalījumi var liecināt par kādu seksuāli transmisīvo infekciju. Vēl iespējama sēnīte, dažādas zarnu nūjiņas, enterokoki, stafilokoki un citi mikrobi, kas var iekļūt makstī, gan peldoties, gan mazgājoties vannā, un iedzīvoties tajā, jo makstī nav normālas mikrofloras.

Nereti, ja biksītēs ir slapjums ar dzeltenīgām gļotām, sievietes ar izdalījumiem mēdz jaukt urīna nesaturēšanu vieglā formā.”

Noteikums, ka gadā drīkst veikt divas sirds transplantācijas, ir absurds, uzskata izcilais sirds ķirurgs Romans Lācis, kurš kopš 2002. gada pārstādījis 23 sirdis, pēdējo no tām – nupat 23. novembrī.

“Gadā mums atļauts veikt divas operācijas, kas no cilvēcīgās puses ir absolūts absurds. Tas ir apmēram tā, ka Latvijā būtu noteikts dzemdību skaits,” Lācis saka intervijā žurnālam “Mājas Viesis”.

Vienlaicīgi viņš uzsver, ka Latvijā ir ideāli apstākļi sirds pārstādīšanai, kad vienā zālē atrodas recipients, bet otrā donors, kura sirds asinsrite tiek mākslīgi uzturēta. Ķirurgs arī atzīst, ka atveseļošanās procents sirds ķirurģijā Latvijā ir ļoti augsts, iet bojā pusotrs procents pacientu no tūkstoša.

Tai pašā laikā Lācis neslēpj, ka neveiksmes pārdzīvot ir ārkārtīgi smagi. “Jūs nevarat iedomāties, kas tās ir par šausmām, ja sirds transplantācijas laikā, kad recipienta sirds jau ir izņemta, saproti – tā, kuru ielikām, neiet. Diemžēl tā ir noticis. Ir arī tādi gadījumi, kad atrod izeju no sarežģījumiem, bet tas notiek milzīgā spriedzē. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc visā pasaulē ķirurģiskais darbs tiek novērtēts finansiāli neiedomājami augstu.”

Runājot par pēdējā laikā sabiedrību satraukušo Baibas Barones gadījumu, kad, iespējams, savlaicīgi nesniegtas palīdzības dēļ jaunā sieviete nomira, Lācis uzsvēra: “Protams, ka finansējums aknu transplantācijas operācijām jāatrod. Prātā nāk mūsu slimnīcas asoņdesmitgadīgais liftnieks, ar kuru no rītiem parasti parunājām, braucot no 1. uz 5. stāvu. Viņš pateica vienkāršu patiesību – lai kaut kas būtu, cilvēkiem jāražo. Ja mums nebūs ražošanas, nekas nebūs.”

Visu interviju ar Romanu Lāci lasiet jaunākajā žurnāla “Mājas Viesis” numurā vai tā elektroniskajā izdevumā.

Šī gada 28. oktobrī stājās spēkā  grozījumi Invaliditātes likumā. Tie nosaka, ka Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija (VDEĀVK) var pieņemt pagaidu lēmumu, ar kuru pagarina iepriekš noteikto invaliditātes grupu līdz brīdim, kamēr tiek pieņemts jaunais lēmums. Likuma grozījumi ir radījuši lielu interesi sabiedrībā. Vispirms – jau tiem cilvēkiem, uz kuriem šī jaunā kārtība attiecas vistiešāk. Viņiem ļoti bieži rodas pavisam konkrēti jautājumi, uz kuriem atbild Labklājības ministrijas sociālās iekļaušanas politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa.

Kas personai ir jādara, lai saņemtu pagaidu lēmumu?

Ja persona ir iesniegusi dokumentus atkārtotai invaliditātes ekspertīzei un gaida lēmuma pieņemšanu, nekādas papildus darbības tai nav jāveic. Gadījumā, ja objektīvu iemeslu dēļ VDEĀVK mēneša laikā nevar izskatīt personas iesniegtos dokumentus atkārtotai invaliditātes ekspertīzei, VDEĀVK pieņems pagaidu lēmumu par jau esošās apliecības darbības pagarināšanu uz pusgadu.
Par šī jaunā lēmuma pieņemšanu cilvēki saņems paziņojumu telefoniski, un to varēs apskatīt arī vietnē www.latvija.lv, izmantojot e-pakalpojumu “Mani dati VDEĀVK”. VDEĀVK darbinieki aicinās jauno invaliditātes apliecību saņemt klātienē vai vienosies, ka apliecība un nepieciešamības gadījumā arī dokumenti tiks nosūtīti pa pastu.

Vai pagaidu lēmums personai dod tiesības uz sociālajiem pabalstiem, pakalpojumiem un pensiju?

Pagaidu lēmums pagarina iepriekš noteikto invaliditātes grupu, kā arī iepriekš izsniegtos atzinumus par medicīniskajām indikācijām – īpašas kopšanas pabalsta, transporta pabalsta vai asistenta pakalpojuma saņemšanai pašvaldībā. Līdz ar to, šis pagaidu lēmums saglabā personai tiesības uz iepriekš piešķirtajiem pabalstiem, pensijām un atvieglojumiem.

Kā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA), pašvaldības u.c. iestādes uzzinās par invaliditātes pagarināšanu?

Iestādes, kas personām ar invaliditāti nodrošina pakalpojumus vai pabalstus, informāciju par pagaidu lēmumu saņems tiešsaistē no Invaliditātes informatīvās sistēmas, kurā VDEĀVK ievada informāciju par personai noteikto invaliditātes grupu un termiņiem. Līdz ar to, iestādes elektroniski varēs pārliecināties, vai personai ir spēkā esošs invaliditātes statuss.

Lai no VSAA saņemtu invaliditātes pensiju un pabalstus, pagaidu lēmuma gadījumā personai nav jāvēršas ar jaunu iesniegumu. VSAA pati saņems tiešsaistē ziņas par pagaidu lēmumu un automātiski pagarinās pensiju un pabalstu izmaksu.

Lai pēc pagaidu lēmuma pieņemšanas persona saņemtu asistenta pakalpojumu pašvaldībā, personai gan ir jāvēršas savas dzīvesvietas pašvaldības sociālajā dienestā. Tas tādēļ, ka iepriekšējais līgums par asistenta pakalpojuma nodrošināšanu beidzas līdz ar iepriekš noteiktās invaliditātes beigu termiņu.

Sociālais dienests, vērtējot personas tiesības atkārtoti saņemt asistenta pakalpojumu pašvaldībā, elektroniski pārliecināsies, vai personai ir spēkā esošs invaliditātes statuss, izvērtēs personas situāciju un lems par asistenta pakalpojuma pašvaldībā piešķiršanu vai atteikumu piešķirt asistenta pakalpojumu.

Vai pagaidu regulējuma laikā varēs saņemt invaliditātes apliecību?

Ja persona izteiks vēlēšanos, tad jā – personai tiks izdota invaliditātes apliecība pagaidu lēmuma darbības laikā, tas ir uz 6 mēnešiem. Tomēr, ņemot vērā, ka iestādes, kas nodrošina pabalstus un pakalpojumus cilvēkiem ar invaliditāti, informāciju par personas aktuālo invaliditātes statusu iegūst pašas no Invaliditātes informatīvās sistēmas, tad invaliditātes apliecība jāuzrāda reti. Te izņēmums ir sabiedriskais transports. VDEĀVK darbinieki, sazināsies ar iedzīvotājiem telefoniski un noskaidros, vai persona pagaidu lēmuma darbības laikā vēlas apliecību saņemt.

Ja persona nebūs saņēmusi invaliditātes apliecību reizē ar pagaidu lēmumu, invaliditātes apliecību var saņemt jebkurā brīdī, kad persona izteiks šādu vēlēšanos. Ierodoties klātienē, invaliditātes apliecību var saņemt tai pašā dienā.

Kā varēs uzzināt, ka pagaidu lēmuma darbība ir beigusies un pieņemts jauns lēmums?

Invaliditātes likumā noteikts, ka iepriekšējais lēmums var tikt pagarināts uz laiku līdz sešiem mēnešiem. Līdz ar to dokumentus, kuri bija iesniegti atkārtotai invaliditātes ekspertīzei, VDEĀVK izvērtēs un jaunu lēmumu pieņems ne vēlāk kā 6 mēnešus pēc pagaidu lēmuma pieņemšanas. Par jaunā lēmuma pieņemšanu cilvēki saņems paziņojumu telefoniski, to varēs apskatīt vietnē www.latvija.lv, izmantojot e-pakalpojumu “Mani dati VDEĀVK”. VDEĀVK darbinieki aicinās jauno invaliditātes apliecību saņemt klātienē vai vienosies, ka apliecība un nepieciešamības gadījumā arī dokumenti tiks nosūtīti pa pastu.

C hepatīta pacientu apvienība atzinīgi vērtē veselības ministres Andas Čakšas pausto paziņojumu intervijā Rīga TV24, ka arī nākamgad C hepatīta pacienti saņems ārstēšanu un kompensējamiem medikamentiem novirzītie papildu līdzekļi 2017.gadā tiks ieguldīti C hepatīta pacientu ārstēšanai.

“C hepatīta pacientiem tā ir ļoti gaidīta un svarīga ziņa, un ļoti ceram, ka jau drīzumā kļūs skaidrs, par cik lielu līdzekļu apjomu ir runa un cik lielam skaitam pacientu 2017.gadā ir cerības izveseļoties ar valsts apmaksātu efektīvu terapiju, kas faktiski ir vienīgais iespējamais risinājums šo pacientu ārstēšanai un infekcijas izplatības mazināšanai Latvijas sabiedrībā,” akcentē C hepatīta pacientu apvienības pārstāvis Kristaps Kaugurs, piebilstot, ka Valsts asinsdonoru centra nesen izplatītā informācija par gada laikā konstatētiem 178 gadījumiem saistībā ar aizdomām par C hepatītu donoru vidū, ir nopietns signāls problēmas nopietnībai.

C hepatīta pacientu apvienība iepriekš pauda satraukumu par nākamajā gadā paredzēto finansējuma samazinājumu pacientu ārstēšanai, kas galvenokārt skāra jaunieviestās un efektīvās terapijas. No iepriekš piešķirtā papildu finansējuma C hepatīta jaunās terapijas nodrošināšanai šogad bija pieejami papildus 2,2 miljoni eiro, tomēr 2017. gadā moderno terapiju nodrošināšanai atvēlētie līdzekļi samazināti par 1,5 miljoniem eiro. Kompensējamo medikamentu sarakstā jaunākās paaudzes medikamenti tika iekļauti vien no 2016.gada.

Līdz ar neārstētiem pacientiem katru gadu palielinās inficēto personu skaits, kas palielina infekcijas riskus sabiedrībā. Statistikas dati liecina, ka C hepatīts joprojām Latvijā ir svarīga veselības problēma un inficēšanās risks joprojām ir relatīvi augsts pat cilvēkiem, kuri nepieder riska grupai. Kopējais C hepatīta pacientu skaits Latvijā sastāda gandrīz 50 tūkstošu cilvēku. Ik gadu Latvijā par aptuveni 5% tupina pieaugt no jauna atklāto pacientu skaits, kas 2016. gadā draud sasniegt jau 1890 jaunus akūta un hroniska C hepatīta slimniekus.

C hepatīts ir aknu saslimšana, ko izraisa C hepatīta vīruss. Nokļūstot asinsritē, tas inficē aknu šūnas, kas nākotnē rada nopietnus aknu bojājumus, var izraisīt aknu cirozi un pat vēzi. Ar C hepatītu ir iespēja inficēties ikvienam, taču tā ir pilnībā ārstējama slimība un izārstēšanās rezultātā tiek novērsti citu cilvēku inficēšanas riski.

Sabiedrībā pastāv maldīgs uzskats, ka ar C hepatītu var inficēties tikai narkotisko vielu injicēšanas un nedrošu dzimumsakaru laikā; ar to var inficēties arī saņemot nekvalitatīvus invazīvus pakalpojumus, piemēram, tetovēšanas, manikīra vai pedikīra laikā.

It kā nekas īpašs nekait, tomēr termometrs rāda dažas iedaļas pāri 37 °C . Vai par to būtu jāuztraucas?

Kaut gan par temperatūras zelta standartu uzskata 36,6 °C , par normālu atzīst mērījumu robežās no 35,5 °C  līdz 37,2 °C .

“Veselības centra 4” ģimenes ārste Vizma Vecvērdiņa savā praksē novērojusi, ka par ideālu pieņemtās temperatūras nav daudziem, it īpaši gados vecākiem cilvēkiem, taču viņi tādēļ ne vienmēr jūtas slikti.

Tie, kam temperatūra parasti turas ap 36 °C , izjūt tās paaugstināšanos jau līdz 37,2 °C , taču, ja tā ikdienā ir 36,9 °C , tad šādas nelielas svārstības parasti neievēro.

Ja ir ilgstoši nedaudz paaugstināta temperatūra (37 – 37,5 °C ), kāda agrāk nav bijusi, to tomēr nevajadzētu atstāt bez ievērības.

Vispirms būtu jāpārliecinās, vai tās iemesls nav plaušu saslimšanas, piemēram, pneimonija. Reizēm šī slimība mēdz būt vieglā formā ar maznozīmīgu klepu, bet pasliktinātu vispārējo pašsajūtu.

Arī tuberkulozes gadījumā klepus nereti ir neizteikts. Nakts svīšana un svara zudums atkarīgs no slimības smaguma. Aplami domāt, ka ar tuberkulozi slimo tikai zemāko sabiedrības slāņu pārstāvji. Ar to iespējams inficēties jebkuram – lielveikalā, sabiedriskajā transportā vai citviet.

Mazliet paaugstināta temperatūra var pavadīt hroniski obstruktīvu plaušu slimību, ar kuru galvenokārt slimo smēķētāji, kad būs arī izteikts klepus no rītiem.

Jāpārliecinās, vai nav ļaundabīgas asinsrades sistēmas slimības, kas mēdz noritēt gandrīz bez simptomiem – tikai ar nelielu temperatūru, svīšanu un drudža sajūtu, taču vienkāršās asinsanalīzēs izmaiņas var neatklāt. Par šo saslimšanu liecina tikai noteikti marķieri. Ja tos atklāj, jāveic padziļināti izmeklējumi.

Temperatūra var nedaudz pacelties, dzīvojot pastāvīgā stresā, kā arī pēc lielas fiziskas slodzes.

Vēl iemesls var būt cērmju vai citu tārpu savairošanās organismā, ko reizēm pavada arī vispārējs vājums un nogurums, kā arī olnīcu, aizkuņģa dziedzera vai citu orgānu iekaisums.

Neliela temperatūra kādu laiku mēdz saglabāties pēc gripas vai citas vīrusu infekcijas pārslimošanas, kā arī pēc operācijām. Ja tā divu nedēļu laikā nav mazinājusies, būtu jāvēršas pie ārsta.

Reizēm temperatūras minimāla paaugstināšanās ir vienīgais simptoms urīnceļu infekcijas gadījumā, kad urīna analīzē parādīsies iekaisuma rādītāji.

Daktere Vecvērdiņa norāda, ka, mērot temperatūru no rīta, pusdienlaikā, vakarā un naktī, iespējams konstatēt nelielas temperatūras atšķirības. Turklāt jutīgas veģetatīvās nervu sistēmas gadījumā mērījums katrā padusē var atšķirties.

Ja radušās bažas par ilgstoši nedaudz paaugstinātu temperatūru, pirms vēršanās pie ārsta to vajadzētu mērīt nedēļu vairākas reizes dienā ik pa četrām stundām un pierakstīt, lai pārliecinātos par tās svārstībām. Tas jādara ar vienu mērierīci, lai būtu vieglāk salīdzināt rezultātus.

Vizma Vecvērdiņa iesaka veikt vienkāršu testu – izmērīt temperatūru, iedzert paracetamolu un pārbaudīt, vai tā 1 – 3 stundu laikā mazinās. Ja nekas nemainās, 1 – 2 nedēļas var nogaidīt. Taču, ja temperatūra pēc zāļu ieņemšanas samazinās un pēc tam atkal paaugstinās, vajadzētu doties pie ārsta, jo tā var liecināt par iekaisumu.

Jārēķinās, ka dažādi termometri var rādīt atšķirīgi, tāpēc svarīgi izlasīt to lietošanas instrukciju. Jāņem vērā arī, kur mēra: mutē, padusē vai taisnajā zarnā. Padusē rādītājs būs par 2 – 3 grādiem zemāks.

Daudzas meitenes kautrējas uzvilkt bikini, jo viņu augumu bojā apaļš vēderiņš. Lielākā daļa no mums domā, ka labākais veids kā iegūt plakanu vēderu, ir veikt simtiem vingrojumu sporta zālē. Tomēr tā nav, apgalvo treneris un populāru TV raidījumu vadītājs Džeimss Daigens. Daigens ir viens no pasaules labākajiem speciālistiem veselīga un spēcīga auguma veidošanā un viņš uzstāj: tādā jautājumā kā plakans vēders, vienas receptes nav! Viss slēpjas tajā, ka pastāv 5 galvenie vēdera veidi un katrs no tiem prasa atšķirīgu pieeju.

Tad nu tiksim skaidrībā ar šiem pieciem veidiem un ko ar tiem iesākt:

1. Rezerves riepa

Šis vēdera tips sastopams galvenokārt tiem cilvēkiem, kam ir mazkustīgs dzīvesveids un tiem, kam piemīt emocionāla piesaiste saldumiem. Par laimi tikt galā ar šādu vēderiņu ir vienkārši, nav vajadzības pat nodzīt sevi sporta zālē – nāksies vien piekoriģēt uzturu!

“Ja jūs maz kustaties un ēdat daudz rafinēto cukuru, tāpat arī cepumus, baltmaizi, konditorejas izstrādājumus, tad, loģiski, jums parādīsies liels vēders ar rezervēm. Tauki sāks uzkrāties arī uz kājām un gurniem,” – skaidro Džeimss.

Ātrais plāns vēdera samazināšanai:

Samaziniet alkohola lietošanu. Tā ir īsta bumba: spirts – tas ir īsts cukurs! Tāpat kā visi liekie ogļhidrāti, alkohols pēc pārstrādes organismā uzreiz nogulsnējas tauku slānī uz vidukļa. Daudzi zina par “alus vēderiņiem”, bet jāpatur prātā, ka ir arī tāds jēdziens kā “vīna viduklis” – apaļš vēders, kas paplašinājies uz leju. Dažreiz iedzert drīkst, saka Daigens, bet, ja jūs vēlaties vienmēr plakanu vēderu, nāksies ierobežot alkohola daudzumu.

Pēc tam, kad būsiet vismaz uz divām nedēļām atteikušies no alkohola, jāsāk pārveidot savs uzturs. Nekādu pusfabrikātu un “mazkaloriju” uzkodu! Nekāda cukura, sāls un konservantu. Nekādu garšas pastiprinātāju. Tikai dabīgs, vērtīgs ēdiens.

Izdariet izvēles par labu neapstrādātiem, svaigiem produktiem kā zivis, olas, gaļa no zemnieku saimniecības, dārzeņi, rieksti, avokado.

Un nāksies tomēr arī sākt vairāk kustēties. Ja sporta zāle tiešām nav priekš jums, sāciet vismaz ar garām pastaigām parkā vai piekrastē. Pēc tam sāciet veikt nelielus vingrojumus no rīta – pietupieni vai joga derēs lieliski!

Galvenais padoms tiem, kam ir šāds vēdera tips:

Nākamreiz, kad nolemsiet grūtas dienas beigās palutināt sevi ar kūkas gabalu, pielieciet to uz dažām sekundēm sev pie vēdera un iedomājieties, ka tas kļūs par daļu no jūsu rezerves riepas!

Agrāk pirts kā nepieciešamība

Latviešiem pirts izsenis ir bijusi vieta, kur ne vien mazgāties, bet arī runāties ar Dievu, precīzāk sakot, tāda kā sava veida baznīca, uzskata pirtniece un „Pirts skolas” pasniedzēja Vineta Saulīte. Taču, protams, pati pirts misija ir vienkāršāka un praktiskāka. Tie daudzie paaudžu paaudzēs iecienījuši pērties un tādējādi atsvabināt ķermeni no dienas smaguma. Tā vai citādi, ir jāapzina nianses, kas būtu jāievēro pirms došanās uz pirti.

Sākot savu stāstījumu par pirts rituāliem, Vineta Saulīte vispirms iepazīstina ar to, kas tie tādi vispār ir. „Cik esmu interesējusies, jāteic, ka senākos laikos tie nebija populāri,” viņa atklāj. „Cilvēki savā laikā negāja uz pirti izbaudīt kādus rituālus – tolaik pirts tradīcijas bija neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Ja tā bija reize nedēļā, kad ģimene gāja pirtī mazgāties, tas pats bija tāds īpašs notikums. Tāpat lieli godi un svētki bija bērniņa nākšana pasaulē. Arī jau skumjāka reize – cilvēka aiziešana no dzīves – bija saistīta ar pirti.”

„Šobrīd katrs pirtnieks izveidojis savus rituālus,” turpina Vineta Saulīte. „Jā, parasti, kaut kas lielākā vai mazākā mērā saskan ar dabas ritumu un ritmu. Ir pavasara, vasaras, rudens un ziemas saulgrieži un saulstāvji – tad var piemērot pirts rituālu šiem dabas ritmiem. Tāpat pie rituāla var pieskaitīt tās pašas zināmās, nu jau popularitāti iegūstošās un par modes trendu kļuvušās pirtīžas, ko taisa mazam bērniņam.
Lielākoties cilvēki uzskata, ka tā ir saru dzīšana, bet īstenībā tas viss ir daudz dziļāks un nozīmīgāks par pašu fizioloģisko procesu. Pirtīža vispār ir tādas laipas likšana laimīgam liktenim. Tās virsuzdevums ir piesaukt bērnam augstākos spēkus, kas sargātu un vadītu viņu garajās dzīves gaitās. Un bezgala svarīgi jau ir tas, ka ar pirtīžu tiek pabeigta bērna un mātes enerģētiskā atdalīšanās, ar to apliecinot, ka abi vairs nav viena, bet gan divas atsevišķas dvēseles, kad katrai ir savs liktenis.

Un tikai treškārt tā ir arī saru dzīšana. Tā ir bērna ķermeņa attīrīšana no grūtniecības laikā izveidojušās sierveida kārtiņas ar medicīnisko nosaukumu verniks. Un tas ir fizioloģisks process, kas arī piedien rituālam. Bet galvenie ir tie pirmie – tas nākotnes radīšanas virsuzdevums. Proti, sargāt un vadīt nākotni. Otrs svarīgākais uzdevums ir tā mātes un bērniņa atdalīšanās.

Jāsaka paldies Aelitai Vildei-Batņai, aromterapijas speciālistei, pirts skolas „Lielzemenes” vadītājai un pasniedzējai, kas youtube izvietojusi video par to, kā notiek pirtīža viņas pirtiņā. Un ir arī dūla, kura uzrakstījusi grāmatu par to, kā tam visam jānorit. Arī Ilze Jansone savā mazajā grāmatiņā par pirtniecību un dziedināšanu „Dziedniecība un zintniecība pirtī” nedaudz pieskārusies pirtīžām. Es domāju, ka ikviens pirtnieks vai pirts meistars to piekopj, ieliekot iekšā arī daļiņu sevis, savas sajūtas un zināšanas.”

Atklāšana un diagnosticēšana: “bērns mocījās, līdz nonāca slimnīcā”

Jau iepriekš esam stāstījuši par celiakiju un citām diagnozēm, kuras, ievērojot pielāgotas diētas, ļauj bērniem dzīvot normāli. Šoreiz piecas mammas dalījās personīgos stāstos par to, kāds ir ceļš līdz šim “normāli” un kā praktiski darbojas 2012. gadā pieņemtais “ēdināšanas likums”.

Celiakijas diagnostika mammām saistās ar psiholoģiski ļoti smagu dzīves periodu, kad atkārtoti un bez lieliem rezultātiem notikušas pārbaudes pie ģimenes ārstiem un dažādiem speciālistiem, līdz beidzot bērnam palicis tik slikti, ka meklēta palīdzība slimnīcā. Par gastroenterologiem, kas beidzot uzstādījuši bērnam diagnozi, mātes izsakās ar teju vai dievbijīgu pateicību un atvieglojumu, jo līdz pareizās diagnozes uzstādīšanai vairākus gadus nācies noraudzīties bērna ciešanās.

“Visu laiku bija vemšana, šausmīgas sāpes, dzīvojām pa slimnīcām, pat krampji bija sākušies. Paulai jau bija trīs gadi, kad pēc krampju lēkmēm nomainījām ģimenes ārstu, un trīs gadu laikā nemitīgi braukājām uz slimnīcu un atpakaļ. Vēdera sāpes norakstīja uz vēdera vīrusu, ja vēma, teica – mammīt, kaut ko iedevāt. Tikai tad, kad mūs jau četru gadu vecumā nosūtīja pie gastroenteroloģes Ārijas Marksas-Ēbeles, bērnam uztaisīja biopsiju un beidzot diagnosticēja ļoti nopietnu celiakiju,” stāsta astoņgadīgās Paulas mamma Inese Putniņa.

Arī Irēnai Monskai, kuras cīņa par meitas ēdināšanu Ādažu vidusskolā jau iepriekš piesaistījusi mediju uzmanību, bija jāpiedzīvo līdzīgi pārdzīvojumi. Viņas bērnam diagnozi beidzot uzstādīja tikai piecu gadu vecumā. “Paldies Dievam, ka ir tāda Eglīte [Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārste Ieva Eglīte – Aut.piez.] un profesionāļi bērnu slimnīcā. Tur tiešām strādā speciālisti, bet līdz tam viss bija drausmīgi. Analīzēs pie ģimenes ārsta nevarēja uzstādīt diagnozi. Bērnu Gaiļezerā Juglā pārbaudēs arī viss bija it kā kārtībā, tikai teica, ka meita nesagremo ēdienu pilnīgi. Vēdera sāpes pieauga. Apetīte trūka. Bērns divus gadus mocījās, kamēr viss aizgāja tik tālu, ka viņa no sāpēm sāka kliegt, un mēs aizvedām uz slimnīcu. Tikai tad, kad tikām gastroenteroloģes Eglītes nodaļā, kad, visu pārbaudot no galvas no papēžiem, neko neatrada, viņa ieteica pārbaudīt asins analīzi un noteikts marķieris parādīja, ka meitai ir celiakija.”

Kvalitatīvas, ērtas un visām valkātāja redzes īpatnībām pielāgotas brilles ir liela vērtība, turklāt ne jau tikai naudas izteiksmē vien. Reizēm pie tām tā pierod, ka to pazaudēšana vai salūšana īpašniekam kļūst par īstu traģēdiju. Taču ir daži knifi, kurus pārzinot arī pirms daudziem gadiem pirktas brilles vēl ir gluži kā jaunas.

Pirkstus nost no lēcām!

Optikas salonu “Fielmann” optometriste Evija Barkāne norāda, ka brilles jātīra regulāri un neatkarīgi no tā, vai lēcas šķiet tīras vai ne. Pūst uz tām elpu un paberzēt ar papīra vai auduma kabatlakatiņu nav labākais variants. “Neaiztieciet briļļu lēcas ar pirkstiem!” aicina speciāliste. Labāk izmantot speciālo mikrošķiedras salvetīti un lēcu tīrīšanas līdzekli. Ja stikliņi ļoti netīri, noputējuši, tos var noskalot aukstā ūdenī, turpretī karsts ūdens var bojāt lēcu pārklājumu vai briļļu ietvaru. Ja uz briļļu lēcām nonākuši mazgāšanas līdzekļi vai cita sadzīves ķīmija, kosmētika, eļļa, sviedri, sula, tie nekavējoties jānotīra, citādi var sabojāt virsmas pārklājumu. Turpretī eļļas krāsas vai lakas pilienus no stikliņiem nav iespējams notīrīt, lai kā censtos, jo radīsies skrāpējumi. Tāpat brilles vajadzētu sargāt no asiem priekšmetiem, sāļa ūdens, smiltīm un citiem netīrumiem.

Speciāliste iesaka izvēlēties tādu briļļu lēcu tīrīšanas līdzekli, kura sastāvā ir pēc iespējas mazāks spirta daudzums. “Uzklājiet šķidrumu uz stikliņiem un vieglām apļveida kustībām tīriet tos, kamēr šķidrums notīrīts. Pārāk liels spiediens tīrīšanas laikā var saskrāpēt un sabojāt lēcas. Ja brillēm ir deguna balsti, uzmanīgi notīriet arī tos,” iesaka optometriste.

Pirms briļļu tīrīšanas jāpārbauda arī visas ietvara skrūvītes, jo vaļīgās var izkrist un pazust.

Ja nu lēcas kļuvušas tik dūmakainas, ka pašu spēkiem galā netikt, optikas salonā tās notīrīs profesionāli – ultraskaņas vanniņā. Saskrāpētu, netīru lēcu dēļ acis ātrāk nogurst, sāk sāpēt, jo, lai skaidri redzētu, stiprāk jāsasprindzina acu muskuļi. Nevienam taču nepatīk ilgstoši vērot pasauli caur netīru logu.

Deformējušās – kāpēc?

Optometriste stāsta, ka viens no galvenajiem briļļu ietvara deformēšanās iemesliem ir karstums, tādēļ, ejot saunā vai žāvējot matus ar fēnu, prātīgāk būtu tās noņemt. Izliekšanos veicina arī briļļu izmantošana matu stīpas vietā, nepareiza glabāšana, uzlikšana un noņemšana. Kad brilles netiek lietotas, tās ieteicams turēt speciālā cietā futrālī, bet, noņemot tās uz īsu brīdi, vēlams novietot ar lēcām uz augšu. Jāraugās, lai briļļu maks ir piemērota izmēra – acenes tajā nesaspiedīsies un nezaudēs formu.

Pirms gulētiešanas brilles noteikti jānoņem, pretējā gadījumā cietīs ietvars.

Pareizais veids, kā uzlikt un noņemt brilles: satverot ar abām rokām abas briļļu kājiņas.

Lietojot matu laku vai smaržas, brilles labāk noņemt, jo kosmētiskie līdzekļi var bojāt lēcas un ietvaru.

Ja brilles nokritušas vai kā citādi cietušas no triecieniem un lēcās radušies skrāpējumi vai plaisas, jādodas uz optikas salonu pēc jaunām brillēm, jo optiskās lēcas noslīpēt vai kā citādi atjaunot nav iespējams. Ja briļļu ietvars ir ļoti mīļš un labā stāvoklī, tajā iespējams ievietot jaunas briļļu lēcas.

Ājurvēdā uzskata, ka ēdiena garšu mēs izvēlamies apzināti, pēc tās īpašībām. Katrai no sešām garšām – saldajai, sāļajai, skābajai, asajai, rūgtajai un savelkošajai ir atšķirīga iedarbība atkarībā no tā, cik saderīga ir piecu elementu – gaisa, ētera, uguns, ūdens vai zemes, kombinācija. “Ja ēdienu lieto piemērotās devās, vērojot sevi un apstākļus, tas var kļūt par nektāru un zālēm. Taču, nezinot, barība var pārvērsties par indi un mums kaitēt,” stāsta ājurvēdas ārste, uztura speciāliste Guna Vilka.

Saldo garšu (sanskritā madhur- medus) veido zemes un ūdens elementi, tādēļ tā ir smaga, atvēsinoša un eļļaina. Šī garša nomierina vatas un pittas, bet pastiprina kapha došu.

Vairāk par vatu, pittu un kaphu lasiet rakstos par ājūrvēdu.

Saldā garša mazina trauksmi, bailes un agresiju – tāpēc šādos brīžos neapzināti ēdam saldumus, bet, pārmēru lietota, vairo smagumu, gļotas, aukstumu. Veidojas aptaukošanās, nogurumu, slinkumu, miegainību, apetītes zudumu, limfātiskās sistēmas traucējumus, klepu, apgrūtinātu elpošanu, tūsku, gļotu pārprodukciju un citas ar kaphu saistītās slimības. Izņēmums ir medus, kuram ir asa pēcgarša, tādēļ tas piemērots saaukstēšanās ārstēšanai. Medus, īpaši tumšais, piemēram, griķu un viršu medus, iedarbojas reducējoši un vairo viegluma sajūtu.

Saldā garša piemīt visiem pārtikas produktiem, kuros ir ogļhidrāti. Salds ir ne tikai medus, žāvētie augļi un augļu sīrupi, bet arī piens un neraudzētie pilnpiena produkti, piemēram, putukrējums, kartupeļi, maize un citi graudaugu produkti. Saldā garša mēdz būt vāja un izteikta. Piemēram, rīsu saldums ir tik vāji izteikts, ka pirmajā brīdī to nemaz nevar sagaršot.

Uz ķermeni saldā garša iedarbojas būvējoši, tas nozīmē, palīdz augt gan fiziskajā ķermenī, gan garā, vairo vitalitāti, dzīvības enerģiju. Samērīgā daudzumā tā iedarbojas labvēlīgi, jo palīdz visam augt un vairoties – asinīm, plazmai, muskuļiem, kauliem, taukaudiem, uzlabojas reproduktīvo orgānu darbība, bet lielās devās – pavājina imunitāti un rada citas veselības problēmas. Saldā garša patīk arī dažādiem mikroorganismiem – baktērijām, sēnītēm, kā arī dažādiem kukaiņiem un parazītiem. Ne jau velti saka, ka blusām un odiem garšo saldas asinis.

Garšas samērs atkarīgs gan no konstitucionālā tipa, gan ikdienas aktivitātēm, gan slimībām. Vāja, trauksmaina, smalkas uzbūves vata var ēst daudz saldumu, bet apātiskai un smagnējai kaphai, kurai jau ir liekais svars, diabēts, labāk no tās atteikties, liekot uzsvaru uz rūgto un aso garšu.

Apziņas augstākajā stāvoklī jeb samadhi, cilvēks sevī sajūt saldo garšu – tas nozīmē, ka dievišķajai būtībai, Dievam ir salda garša. Varbūt tāpēc mēs tik daudz patērējam saldumus?

“Mūsdienās cilvēkiem ļoti pietrūkst dievišķās esences. Ja netiek apmierinātas pārējās maņas, klausoties skaistu mūziku, pieskaroties, samīļojot tuviniekus, darot labus darbus- visas tās ir dievišķas darbības, viņi ķeras pie saldumiem. Mēs mēdzam pieķerties otram cilvēkam kā Dievam, jūtot mīlestības saldo garšu, bet tad, kad attiecības izjūk- jūtamies sarūgtināti. Pamesta sieviete izmisumā neķeras pie siltas zupas vai dārzeņu salātiem, bet gan šokolādes. Izjūtot šķiršanās sāpes, saldā garša sniedz mīlestības ilūziju,” saka uztura speciāliste.

Psiholoģiski saldā garša saistīta ar apmierinājuma sajūtu, prieku, laimi, līdzjūtību. Ja tās ir par daudz, cilvēkam “pieķeras” skumjas, viņš jūtas nemīlēts, tāpēc pieprasa mīlestību no citiem.

Visu rakstu lasiet žurnāla “36,6°C” decembra numurā vai tā elektroniskajā versijā!

Nākamā e-veselības sistēmas projekta kārta izmaksās vēl 10 miljonus eiro, intervijā aģentūrai LETA atzina veselības ministres Andas Čakšas padomniece e-veselības projekta jautājumos Ilze Āboliņa.

Nākamā kārta ir sadalīta divos projektos, kuri tiks iesniegti Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM) izskatīšanai un apstiprināšanai, lai pretendētu uz Eiropas Reģionālā attīstības fonda (ERAF) atbalstu.

Viņa arī atzīmēja, ka finansējumu trešās kārtas ietvaros var saņemt tikai jaunu sistēmas pakalpojumu izstrādei un ieviešanai, to nedrīkst izmantot, lai finansētu iepriekš izstrādātās un ieviestās funkcionalitātes. Esošās funkcionalitātes uzlabojumus ir jāsedz no uzturēšanas budžeta.

Runājot par trešajā projekta kārtā paredzētajiem pakalpojumiem, Āboliņa norādīja, ka sistēmā ārstam būs iespēja ar iedzīvotāju strādāt proaktīvi, lai pacients aizietu uz onkoloģiskajiem izmeklējumiem. Ģimenes ārsts varēs redzēt vai cilvēks ir vai nav aizgājis uz konkrētu vēža skrīningu. Šādi ģimenes ārstam būs lielāka iespēja mudināt un stāstīt par skrīninga nepieciešamību.

Tāpat paredzēts, ka ārsts varēs paskatīties, kādas rindas ir uz konkrētiem pakalpojumiem, lai zinātu, kur pacients var aiziet un visātrāk nodot analīzes. “Tas nav sarežģīti, vienkārši ir jāsadodas visiem rokās un jāļauj savā starpā apmainīties ar datiem,” skaidroja Āboliņa.
Abas e-veselības trešās kārtas daļas plānots pabeigt līdz 2022.gadam.

Austris Augusts, kam naktī uz 1. decembri tika veikta aknu transplantācija un kura varēja notikt, pateicoties saziedotajiem līdzekļiem, nu jau lēnām ceļas, apmeklē fizioterapijas nodarbības. Protams, viss notiek rāmi jo rāmi. Savā “Feisbuka” kontā viņš ielicis šo video.

Savu reizi var arī treknumiņu

“Lai gan valda uzskats, ka paaugstināts holesterīna līmenis asinīs mēdz būt tikai gados veciem cilvēkiem, tas nebūt tā nav. Turklāt arī veselīgs dzīvesveids un uzturs pilnībā negarantē to, ka tas būs normas robežās,” norāda kūrorta rehabilitācijas centra “Jaunķemeri” uztura speciāliste Ilze Lutere. Tās visiem nav vienādas, jādodas pie ārsta, lai noteiktu savu optimālo holesterīna līmeni un noskaidrotu, kā to saglabāt visa mūža garumā.

Cilvēki bieži vien domā, ka tad, ja ēdienkartē nebūs treknu produktu – sviesta, margarīna, cūkas cauraudzīša un krējuma – , arī holesterīna līmenis būs normāls.

“Nolemjot kaut ko mainīt savā ēdienkartē, labāk vispirms konsultēties ar uztura speciālistu. Nepietiek ar to vien, ka vairs neēdīsim treknu gaļu. Nesen veiktie pētījumi liecina, ka piesātinātās taukskābes miristīnskābe, laurīnskābe, palmitīnskābe paaugstina augsta blīvuma jeb labā holesterīna līmeni. Tātad piciņa sviesta vai karote krējuma neko ļaunu nenodarīs, ja vien kopējā dienas ēdienkarte būs sabalansēta,” uzsver Ilze Lutere.

Kopējā holesterīna līmenis sniedz orientējošu priekšstatu par tauku vielmaiņu. Tas lielā mērā atkarīgs no zema blīvuma jeb sliktā holesterīna, tomēr, lai spriestu par tauku vielmaiņu kopumā, jāzina arī labā holesterīna un triglicerīdu līmenis. Piemēram, samazinot piesātināto tauku, bet palielinot rafinēto ogļhidrātu (milti, graudi, konditorejas izstrādājumi, makaroni, baltmaize, cukurs, arī fruktoze – augļi, augļu sulas) daudzumu, var izmainīt lipīdu sastāvu, paaugstinot triglicerīdu un samazinot labā holesterīna līmeni.

Turpretī ar liekā svara samazināšanu un kustībām iespējams panākt tieši pretēju efektu. Uztura speciāliste teic, ka dienas laikā vajadzētu mērot vismaz 10 000 soļu, kas atbilst apmēram septiņiem kilometriem.

Izrādās, ka lielākā daļa holesterīna tiek sintezēta aknās – ar uzturu uzņemam vien 10%. To visvairāk satur dzīvnieku izcelsmes produkti – piena produkti, gaļa, desas. Starp citu, arī garnelēs ir daudz holesterīna. Turpretī vistu olas vairs netiek uzskatītas par nozīmīgu holesterīna avotu, jo pierādīts, ka dzeltenumā esošais lecitīns to neitralizē. Salīdzinājumam – 100 g vistu olu dzeltenumā holesterīna ir divas reizes mazāk nekā tādā pašā daudzumā paipalu olu, kuras mēdz uzskatīt par daudz veselīgākām. Uztura speciāliste atgādina, ka holesterīns ir lipīds, no kura organisms veido hormonus, tostarp dzimumhormonus. No tā aknās veidojas žultsskābe, tas veicina arī vitamīna D izstrādāšanos, kas nepieciešams ikvienai šūnai, tādēļ arī tad, ja holesterīna līmenis asinīs ir paaugstināts, treknu piena produktu, gaļas un gaļas izstrādājumu lietošana jāierobežo, nevis jāpārtrauc pavisam.

Tas gan neattiecas uz pārtikas produktiem, kas satur daļēji hidrogenētos taukus jeb transtaukskābes. “Veikalu piedāvājumā ir gan sviests no augu taukiem vai augu tauku pas­ta, gan krējuma un siera izstrādājumi, gan margarīni no nezināmas izcelsmes augu eļļām. Ja uz iepakojuma rakstīts, ka sastāvā ir daļēji hidrogenēti tauki, cietināti tauki, augu eļļa vai margarīns, to labāk neizvēlēties. Veselīgāk apēst mazāk, bet kvalitatīvu produktu, nevis tā izstrādājumu,” saka uztura speciāliste. Transtaukskābes atrodas arī rūpnieciski ražotajos pusfabrikātos, čipsos, eļļā vārītos produktos, ne­kvalitatīvos saldumos.

Tuvojoties Ziemassvētkiem, stabilu vietu bērnu dzīvē ieņem Ziemassvētku vecītis – tas tiek uzrunāts vēstulēs, redzams filmās un reklāmās, sastopams bērnudārzos un veikalos. Savukārt vecāki jau gadiem ieraduši savām atvasēm stāstīt par vīriņu, kurš atbildīgs par svētku dāvanām. Rimi Bērniem eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte iesaka, kā ar saviem mazuļiem labāk runāt par šo skaisto pasaku tēlu.

Stāstā par brīnumainu vīriņu sarkanajā tērpā psihologi atzīmē divas lietas. “Ziemassvētku vecītis mūsdienās ir neatņemama svētku sastāvdaļa un kļuvis par to simbolu, tāpēc arī vecākiem, rūpējoties par savu bērnu labsajūtu, vērts atcerēties, kā bērni uztver šādus svētku tēlus. Pirmkārt, brīdī, kad bērni uzzina, ka Ziemassvētku vecītis neeksistē, viņi jūtas piemānīti un vīlušies. Otrkārt, Ziemassvētku vecītis kopā ar savu “visu redzošo” rūķu komandu kļuvis par svētku laika lielāko soģi un tiesnesi, kura varā ir lemt, vai bērns ir pelnījis dāvanu vai sodu. Tās ir lietas, kuras vecākiem vajadzētu paturēt prātā, stāstot un iepazīstinot bērnus ar svētku svinēšanas tradīcijām,” stāsta I. Aunīte.

Lai mazinātu iespējamo bērnu vilšanos, Rimi Bērniem emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte Iveta Aunīte iesaka attiekties pret stāstu par Ziemassvētku vecīti kā skaistu pasaku, kurā brīnišķīgs un jauks cilvēks mīl visus bērnus un vēlas, lai svētkos vecāki un vecvecāki viņa vārdā sveic savus dārgos mazuļus ar brīnišķīgām dāvanām. Tas ir veids, kādā mēs esam bērniem pasnieguši realitāti un atstājam vietu viņu pašu fantāzijām.

Apmēram sešu – septiņu gadu vecumā bērni sāk nojaust, ka kaut kas ar stāstu par Ziemassvētku vecīti īsti nav tā, kā stāsta vecāki un rāda filmas. Daļai bērnu tas problēmas nesagādā, jo pamazām paši visu saprot un pieņem, taču ir bērni, kuri to uztver daudz jūtīgāk. Uzzinot patiesību, ka Ziemassvētku vecītis nav reāls, bērni var justies vīlušies un stipri apjukuši. Tādēļ vecākiem īpaši būtu jāpievērš uzmanība trīs jautājumiem, kuri bērniem var nedot mieru:
1. Vai Ziemassvētki vēl kādreiz būs tādi, kā agrāk?
2. Kāpēc vecāki man stāstījuši šādu stāstu?
3. Par ko vēl es nezinu?

Lai bērni nejustos apmuļķoti un nezaudētu uzticību vecākiem, vecākiem ir iejūtīgi jāizskaidro Ziemassvētku stāsta būtība, kā arī jāsniedz atbildes uz bērnu jautājumiem pat tad, ja viņi tos skaļi neuzdod. Psiholoģe iesaka izmantoto šādas frāzes:
“Tu patiešām izklausies sarūgtināts un aizvainots, vai tā ir?”
“Tu, droši vien, gribi zināt, kas vēl no visa tā, kam tu agrāk ticēji, tagad var izrādīties nepareizs.”
“Mīļumiņ, nākamie Ziemassvētki būs tieši tādi paši kā iepriekšējie. Tu saņemsi dāvanas, mēs greznosim eglīti un piedzīvosim daudz dažādu pārsteigumu!”

Šogad Latvijas celiakijas pacientu biedrība „Dzīve bez glutēna” jau sesto gadu pēc kārtas organizē Ziemassvētku pasākumu bērniem, kuri ikdienā nevar lietot glutēnu. Ziemassvētku pasākums ar Rīgas Domes Labklājības departamenta atbalstu notiks 18. decembrī, Rīgas Valda Zālīša sākumskolā. Bērni ar celiakiju no maznodrošinātām ģimenēm var piedalīties eglītē bez maksas.

Biedrības „Dzīve bez glutēna” valdes priekšsēdētāja Anna Vilsone: „Ņemot vērā aizvien lielāku atsaucību , šogad notiks divi biedrības “Dzīve bez glutēna” Ziemassvētku pasākumi – bērniem vecumā no 3 līdz 6 gadiem un bērniem vecumā no 7 līdz 12 gadiem. šogad bērnus gaida aizraujoša spēle “Pirātu salas noslēpumi”. Pasākumu-spēli veidos vairāki sacensību posmi, kuros aktīvi, intelektuāli un radoši tiks sekmēta bērnu savstarpējā komunikācija, kā arī attīstīta komandas veidošanas un saliedēšanas prasme.”

Pasākumus varēs apmeklēt gan latviski, gan krieviski runājoši bērni. Eglītes vada spēļu profesionāļi no GO SMART un RomArt Kids. Pēc pasākuma katrs dalībnieks saņems bezglutēna dāvanu. Atgādinām, ka parasti bērni pasākumos, tai skaitā skolās un bērnudārzos saņem saldumu paciņas ar glutēnusaturošiem našķiem un līdz ar to nevar pilnībā izbaudīt dāvanas saņemšanas prieku.

Bērniem ar celiakiju vai glutēna nepanesību dalības maksa Ziemassvētku pasākumā – 5 eiro par vienu bērnu. Bērni ar celiakiju no trūcīgām vai maznodrošinātām ģimenēm piedalīsies pasākumā bez maksas. Biedrība “Dzīve bez glutēna” visa gadā laikā palīdz arī bērniem ar celiakiju no trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm – bez maksas piedāvājot gan bezglutēna produktus, gan dalību vasaras nometnēs un Ziemassvētku pasākumos.

Paldies mūsu atbalstītājiem par daudzveidīgām un garšīgām dāvanām – bezglutēna produktu ražotājs Schär, Oriola Rīga, Saldus pārtikas kombināts (Saldus gotiņa), Bezglutēna miltu maisījumi Garnec, kā arī bezglutēna kafejnīcas Skudru Pūznis un Tīrā maize.

Vairāk par pasākumu: www.dzivebezglutēna.lv . Pieteikšanās e-pastā: bezglutenadzive@gmail.com.

*Celiakija ir neārstējama, ģenētiska gastroenteroloģiskās sistēmas slimība. Celiakijas slimniekiem mūža garumā jāizvairās no glutēna – kviešu, rudzu, miežu olbaltuma, kas izsauc tievās zarnas bārkstiņu atrofiju, kā rezultātā organismā neuzsūcas uzturvielas, veicinot dažādu slimību attīstu.