Lasītāja jautā: “Pērnvasar pedikīra meistare uzklāja man uz nagiem noturīgo gelish laku. Pēdas bija glītas visu sezonu! Taču rudenī īkšķa stūrītī pamanīju aizdomīgas izmaiņas. Dermatologs bažas, ka attīstījusies sēnīte, apstiprināja. Viņš bija pārliecināts, ka pie vainas bijusi laka, tādēļ šādi sapost nadziņus vairs neesmu uzdrošinājusies. Vai tiešām ilgnoturīgā nagu laka var veicināt sēnītes rašanos?”

Kaut gan tas nav pierādīts, novērojumi liecina, ka gelish, shellac un citas ilgnoturīgās lakas var bojāt nagus. Vislielākais risks ir tad, ja tos un pēdu ādu jau skārusi sēnīšu infekcija, kas vēl nav acīm saskatāma, atzīst podoloģe Dace Kadiķe-Sausa.

Želejlaka, kuras uzklāšanā izmanto ultravioleto staru lampu, ir biezāka nekā parastā, ko lielākoties jau pēc dažām dienām noņemam. Ar gelish klājumu staigājam četras, nereti pat sešas līdz astoņas nedēļas. Šajā laikā nadziņiem nepiekļūst skābeklis un tie nevar brīvi elpot.

Ja kājas pastiprināti svīst, izdalās mitrums, kam nav kur iztvaikot, tādēļ, ilgi nenoņemot laku, mitrajā un siltajā vidē rodas labvēlīgi apstākļi sēnītes attīstībai. Infekcijas izplatīšanās risks ir lielāks, ja nags ir mehāniski bojāts.

Bieži vien šī saslimšana uzliesmo jau pēc vienreizējas lakas uzklāšanas, īpaši, ja valkā pašlaik iecienītos gumijotos krokšus vai citus slēgtus apavus. Dažkārt sēnīšinfekcija izpaužas neilgi pēc lakas noņemšanas, bet citreiz – vēlāk, tiklīdz pavājinās imunitāte.

Jau pēc pirmās lakošanas reizes nagi mēdz kļūt plānāki un vieglāk lūst, it īpaši, ja tāda tendence bijusi jau agrāk. Tos bojā arī speciālais noņemšanas šķidrums.

Sēnīšu infekcija pēc tam var attīstīties arī tādēļ, ka nav ievērotas visas instrumentu dezinficēšanas un sterilizācijas prasības.

Lai lieki neriskētu, iesaku lietot parastu laku. Ja ir vēlme izmantot ilgnoturīgo, iepriekš vēlams veikt analīzes, lai pārliecinātos, vai uz pēdām nav pagaidām nemanāmi sēnīšu infekcijas aizmetņi.

Ja pirms želejlakas lietošanas bijusi pēdu ādas sēnīte, tā ar laiku var pārņemt arī nagus.

Nereti klientes pēc gelish pedikīra sūdzas par nagu ieaugšanu. Tāda problēma var rasties, ja tie nav ilgāku laiku apgriezti.

Noturīgās lakas biezā un blīvā kārta palīdz nomaskēt nagu nelāgo izskatu tām, kurām jau ir sēnīte, taču nav pacietības to izārstēt.

Krietni mazāks risks, ka sēnīšu infekcija iemetīsies ar ilgnoturīgu laku klātos roku nagos, jo tās brīvi elpo, biežāk tiek mazgātas.

Protams, problēmas nerodas visām. Katrai pašai jāizlemj, vai lietot ilgnoturīgu laku, bet, galvenais, vajadzētu atrast pedikīra meistari, kurai var uzticēties.

Kā bagātināt ikdienas maltīti un padarīt to veselīgāku un gardāku? Pievienojot sēkliņas un riekstus.

Uztura zinātniece Guna Rijkure: – Sēkliņas un to maisījumi ir lielisks, var teikt, zelta, produkts, kas ieteicams visiem – gan jauniem, gan veciem, īpaši veģetāriešiem. Sēkliņu sastāvā ir koncentrējies viss labais, kas nepieciešams, lai izaugtu jauns augs, un arī cilvēkam šīs vielas ir ļoti noderīgas.

Saulespuķu sēklas satur C vitamīnu, kas neitralizē brīvos radikāļus un aizsargā šūnas. Arī olbaltumvielas un nepiesātinātās taukskābes, kas samazina holesterīna līmeni. Sēkliņas ir diezgan treknas, tās labi “piesien dūšu”, tāpēc var palīdzēt cilvēkam atteikties no trekniem ēdieniem. Labāk apēst sauju saulespuķu sēkliņu, nevis baudīt taukiem bagātu maltīti. Saulespuķu sēkliņas satur arī linolskābi, kas pazemina asinsspiedienu, kalciju, kas stiprina kaulus, kāliju un magniju. Saulespuķu sēklu milti ir ar dzelzi visbagātākais produkts, tāpēc tie jālieto ļaudīm, kas cieš no mazasinības. Šo sēklu sastāvā ir arī vitamīns B1, kas palīdz normālai smadzeņu darbībai, uzlabo atmiņu, normalizē gremošanas trakta darbību un sekmē ādas veselību, kā arī selēns, kam ir liela nozīme vēža profilaksē.

Zemesrieksti un mandeles, kā visi rieksti, ir labs olbaltumvielu avots. Tie lielā daudzumā satur arī šķiedrvielas, B grupas vitamīnus, magniju, fosforu. Mandeļu sastāvā ir arī E vitamīns.

Kaņepju sēklās ir olbaltumvielas, aminoskābes un taukskābes. Tās līdz pret aizcietējumu. Kaņepju kompreses palīdz sadziedēt lēni dzīstošas brūces.

Ķirbju sēklas tautas medicīnā lieto kā diurētiķi, līdzekli sāpju mazināšanai un zarnu parazītu izdzīšanai. Ar visu apvalku pulverī samaltas ķirbju sēklas ieteicams lietot sievietēm, kuras zīda mazuli, lai veicinātu piena izdalīšanos.

Ķirbju sēklas novērš urīnakmeņu veidošanos un uzlabo vīriešu seksuālās spējas. Šo sēklu sastāvā ir augu steroīdi – vielas, kas pozitīvi ietekmē prostatas veselību.

Ķirbju sēkliņās ir arī cinks, taukskābes un aminoskābe L-triptofāns, kas mazina depresijas simptomus.

Sezama sēkliņas darbojas kā attārpošanas līdzeklis, novērš aizcietējumu, mazina gremošanas traucējumus, uzlabo asinsriti un stiprina nervu sistēmu. Sezama sēkliņu sastāvā ir arī šķiedrvielas, bet viela – sezamīns, ko sezama sēklās atklājuši pētnieki, aizsargā no bojājumiem aknas. Vēl sezama sēklas satur magniju, kalciju un varu, kam ir liela nozīme sāpju mazināšanā.

Linsēklas satur 27 vielas, kas pētījumos ir apliecinājušas pretaudzēju iedarbību. Šīs sēklas labvēlīgi ietekmē sirdsdarbību, novērš diabētu un ādas slimības, mazina stresu. Linsēklās ir dabiskas taukskābes, kas pazemina holesterīna līmeni. Dienā apēdot 50 g linsēklu, cilvēks savā organismā par 160 procentiem nodrošina Omega-3 taukskābes dienas devu un pusi no diennaktī nepieciešamā šķiedrvielu daudzuma. Linsēklās ir arī gļotvielas, kas nav neviena cita kultūrauga sastāvā. Tās atvieglo vēdera izeju. Zarnu traktā linsēklas uzbriest divdesmit reizes, tāpēc, lietojot tās uzturā, daudz jādzer. Linsēklas satur arī antioksidantus lignānus, kas darbojas pret audzēju šūnām, normalizē hormonālo līdzsvaru, sievietēm menopauzes laikā pozitīvi ietekmē nervu sistēmu.

Ja sāls pievienots mazs, salīdzinot ar lielo ieguvumu, lietojot uzturā sēkliņas, sāls negatīvā ietekme būs niecīga. Sēkliņu maisījumi bez sāls būtu jāizvēlas ļaudīm, kam ir slimas nieres, sievietēm grūtniecības pēdējos mēnešos un maziem bērniem.

Roku tirpšanas, durstīšanas un dedzināšanas sajūta ir ļoti nepatīkama, taču parasti tūlīt nedodamies pie ārsta. “Ja, mainot pozu, tirpums zūd un neatjaunojas, satraukumam nav liela pamata, taču, ja tas atkārtojas bieži un ir citi pavadošie simptomi, būtu jānoskaidro iemesls,” iesaka P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroelektrofizioloģijas laboratorijas vadītāja, neiroloģe Anda Rozenbaha.

Par situācijas nopietnību liecina tirpšanai pievienojušās citas nepatīkamas sajūtas, piemēram, sāpes, pazemināts muskuļu spēks un to izdilums – tā var būt nervu saknīšu, nervu pinuma vai muguras smadzeņu bojājuma pazīme. Kustību traucējumi mēdz vēstīt gan par perifērās nervu sistēmas daļas, gan centrālās nervu sistēmas bojājumu. Salšanas sajūta signalizē par asins apgādes traucējumiem vai bojātām nervu veģetatīvajām šķiedrām. Pirksti visbiežāk tirpst plaukstas karpālā kanāla sindroma gadījumā. Smagos gadījumos nepatīkamā sajūta izplatās līdz elkonim un pat padusei.

Pie ārsta noteikti jāvēršas, ja tirpst naktī, turklāt sāp, kā arī ja mainās ādas krāsa un temperatūra. Gadiem ilgi ciešot no šīs problēmas, grūtāk palīdzēt, jo nervs, būdams ilgi nospiests, ir daļēji atrofējies.

Vispirms jādodas pie ģimenes ārsta, bet var arī uzreiz apmeklēt neirologu. Speciālists izmeklēs ar āmuriņu, nosakot, vai bojājums radies nervu sistēmas centrālajā vai perifērajā daļā un – kurā līmenī. Ar adatiņu pārbaudīs ādas jutību, izvērtēs muskuļu spēku, kā arī veiks citus testus un atkarībā no iegūtās informācijas ieteiks pārējās izmeklēšanas metodes.

Ja tirpst tikai plauksta, bieži vien diagnozes precizēšanai pietiek ar neirogrāfiju. Elektromiogrāfijā pārbauda muskuļu funkcionālo stāvokli ar adatu elektroda palīdzību. Šis izmeklējums ļauj spriest, cik izteikts ir bojājums un kādas ir nerva atjaunošanās spējas. Tas palīdz izvēlēties atbilstošu ārstēšanu – procedūras, medikamentus, blokādes vai operāciju.

Kaut arī tirpst tikai viena roka, karpālā kanāla sindroma gadījumā izmeklē abas, jo reizēm slimība rit slēpti vieglā pakāpē.

Ja tirpst visa roka, veic kakla daļas rentgenogrammu divās projekcijās ar funkcionālajām provēm, lai izvērtētu starpskriemeļu spraugu platumu un pārbaudītu mugurkaula kakla daļas skriemeļus. Atrodot izmaiņas, kas var radīt nervu saknīšu saspiedumu un ietekmēt muguras smadzenes, izdara magnētisko rezonansi vai datortomogrāfiju, lai precizētu, kā tiek ietekmētas nervu struktūras. Datortomogrāfija ir pieejamāka un lētāka, taču nesniedz tik pilnīgu informāciju kā magnētiskā rezonanse, kurā var novērtēt ne tikai mīkstos audus un muguras smadzenes, bet arī nervu saknītes un mazos muskulīšus, kas atrodas blakus skriemeļiem. Ja vēl jāprecizē, bojāts nervs vai tā saknīte un kādā pakāpē, izdara neirogrāfiju un elektromiogrāfiju. Šie izmeklējumi būtu jāveic arī pirms mugurkaula operācijas.

Gūstot apstiprinājumu tam, ka mugurkaulā radies starpskriemeļu disku izslīdējums, skriemeļu nobīde, procesi, kas sašaurina atveres, pa kurām iziet nervu saknītes, ārstēšana ir vertebrologa jeb mugurkaula ķirurga ziņā. Protams, ne vienmēr nepieciešama operācija.

Parasti šis speciālists vispirms nosūta pie fizioterapeita, iesaka ārstniecisko vingrošanu, masāžu, fizikālās terapijas procedūras, izraksta medikamentus, veic blokādes.

Biežākie roku tirpšanas iemesli:

* karpālā kanāla sindroms;

* polineiropātija, kuras iemesls var būt endokrīnas slimības, piemēram, cukura diabēts, un citi;

* nervu saknīšu bojājums, ko izraisījusi diska trūce, spondilofīti jeb “radziņi” vai skriemeļu nobīdes;

* nervu pinuma bojājums;

* nervu sistēmas deģeneratīvas saslimšanas, piemēram, multiplā skleroze;

* galvas vai muguras smadzeņu bojājums;

* asinsrites traucējumi.

Pret topošajām mammām jāizturas īpaši saudzīgi. Biedēt un nervozēt viņas nedrīkst, jo topošās mammas puncī taču tiek nēsāts vislielākais dārgums pasaulē – mazulis. Ir precīzi jāzina, kā atrast pareizos vārdus un “norīt” nevajadzīgos.

Lai zinātu, kā sarunāties ar topošo mammu, tev varētu palīdzēt portāla “Detimail” sagatavotā antiinstrukcija. Lasi un dzīvē dari tieši pretēji!

Komentē grūtnieces izskatu

“Oho, kā tu esi pieņēmusies svarā, tev droši vien dvīņi gaidāmi? Un kājas stipri piepampušas, kā stabiņi kļuvušas”. Šādas frāzes topošo mammu padarīs priecīgu, jo viņas tā vien cenšas – ēd un dzer par diviem.

Ja vēders, tieši pretēji, nav pamanāms, tad pavaicā: “Esi pārliecināta, ka ar mazuli viss ir kārtībā? Tu nepavisam neesi mainījusies kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes”.

Pamodini sevī skeneri: “Vēders uz priekšu, tiešām meiteni gaidi? Man šķiet, ka tur tomēr sēž puisēns”.

Ja draudzene, kura gaida mazuli, pasūta desertu, apstādini viņu: “Pārstāj ēst ogļhidrātus, uzpūtīsies trīs izmērus lielāka, tu jau tā esi kļuvusi apaļāka”. Lai jau viņa izjūt vainas sajūtu un beidzot sāk dzīvot veselīgu dzīvesveidu. Pēc tam tev paldies teiks.

Dod iespējami vairāk padomu

Topošai mammai ir daudz baiļu un bez tavām rekomendācijām, viņa diemžēl pazudīs. Dod padomu, pie kādiem ārstiem iet, vai dzert vitamīnus, kur veikt ultrasonogrāfiju un cik bieži nodot analīzes.

Atgādini viņai, ka ir svarīgi izgulēties, jo pēc dzemdībām to vairs nevarēs, ka jānēsā ērti apavi uz zema papēdīša un citas līdzīgas lietas. Biežāk runā par sevi: “Bet man nebija problēmas ar miegu un spilvens grūtniecēm ir absolūti nevajadzīga lieta, nepērc to nekad”. Acīmredzami taču, ka tava pieredze ir visprogresīvākā, bet draudzenei nav pieejas nedz internetam, nedz kompetentiem ārstiem.

Lai draudzene pret šiem padomiem izturētos nopietni, sniedz tos apmēram šādā stilā: “Tev obligāti vairāk jāēd griķu putra un jādzemdē bez anestēzijas, citādāk kaitēsi bērnam. Tu taču to nevēlies, vai ne?” Protams, ka nevēlas, tādēļ ātri skries iegādāties griķus.

Pastāsti šausmenītes par grūtniecību un dzemdībām

Topošās mammas mīl pakutināt nervus. Dalies ar gadījumiem, kuri notikuši ar taviem paziņām, tavu paziņu draugiem, šo draugu kaimiņiem un grūsno kaķenīti Minci. Sievieti pirmajā grūtniecības trimestrī iepriecinās stāsti par spontānajiem abortiem un pārtrūkušām grūtniecībām. Otrajā un trešajā trimestrī – stāsti par priekšlaicīgām dzemdībām un slimiem bērniem.

Tieši tāpat draudzeni uzjautrinās mīti par bērna gaidību laiku, piemēram, šāda veida: ja ēdīsi zivis, mazulis piedzims kurlmēms. Lai iet ar līkumu jūras produktu virtuves restorāniem un zivju nodaļai veikalā. Kad tu redzi sliktu sapni par grūtniecību, uzreiz viņai piezvani un pastāsti par to – kopā pasmiesieties.

Spilgti apraksti savu fizioloģiju

Noteikti pastāsti, cik tev bija slikti maršruta autobusā pirmā trimestra laikā, kā no vienas domas vien par gaļu tev sāka trīcēt rokas, kā tu mocījies ar kuņģa dedzināšanu un pēc tam visa biji sviedros. Kā tu līdz dekrēta atvaļinājumam neieredzēji priekšnieka iecienītās smaržas, bet finālā līdzinājies begemotam.

Uzdod personiskus jautājumus

Interesējies par šī stāvokļa detaļām: cik ātri izdevās palikt stāvoklī, ko gribēji – zēnu vai meiteni, kā sauksiet, vai bērna tēvs ir priecīgs? No šādiem jautājumiem sieviete uzplaukst. Patīkami simto reizi atgādināt, ka gribējāt meitenei, bet sanāca zēns. Un ka vārdu arī vēl neesat izvēlējušies un par šo tematu katru dienu notiek strīdi. Par skādi nenāks arī pavaicāt par mazuļa kustībām: “Vai mazulis pietiekami bieži kustās?”.

Lai topošā mamma arī aizdomājas un vēlreiz aiziet uz ultrasonogrāfiju. Lai iespējami precīzi uzzina dzemdību datumu, lai varētu turēt roku uz pulsa un nepalaist garām īsto brīdi. Pāris nedēļas līdz šim datumam sāk katru dienu interesēties: “Kā iet? Vēl nedzemdē?” Tas ir ļoti taktiski un pareizi, jo topošā mamma taču arī pati gaida šo čika stundu. Gaidiet to kopā!

Sāpes var būt ļoti dažādas – tās var pārsteigt mūs nesagatavotus vai arī būt hroniskas un mums labi pazīstamas. Taču sāpes jebkurā gadījumā nav vēlams ikdienas pavadonis nevienam no mums. Kā atpazīt dažādās sāpes, to cēloņus un kā tās novērst? Konsultē un ar padomiem daļās BENU Aptiekas pieaicinātā eksperte, neiroloģe un algoloģe LINDA ZVAUNE, un BENU Aptiekas farmaceite ILZE PRIEDNIECE.
L. Zvaune skaidro – mūsu sāpju uztveri nosaka iedzimtība, gēni, iepriekšējā sāpju pieredze un dažādi fizioloģiskie faktori. Ja cilvēks ir vairāk noguris, neizgulējies, uztraucies, viņš sāpes jutīs spēcīgāk nekā tas, kurš ir mierīgs, relaksēts. Tāpat dažādos diennakts laikos atšķiras sāpju slieksnis – naktī tas ir zemāks.

Akūtas sāpes

Tās parādās, kad notikusi trauma, vai sākas pēkšņi. Pēkšņas sāpes jāuztver kā brīdinājuma signāls, ka kaut kas nav kārtībā. Jānoskaidro akūto sāpju izraisītājs un jāsazinās ar attiecīgo ārstu. Ja ir trauma, pirmais palīgs ir vēsums un miers traumētajai ķermeņa vietai. Ja ir akūtas vēdera sāpes, tās nevajadzētu mazināt līdz ārsta apmeklējumam, lai nemaskētu simptomus, kuri palīdzētu atrast cēloni. Akūtas sāpes ir arī pēc operācijām, ķirurģiskām manipulācijām. Svarīgi ir sāpes neciest, bet adekvāti ārstēt, lai neiedzīvotos hroniskās, grūti ārstējamās.

Hroniskas sāpes

Tās ir sāpes, kas saglabājas ilgāk nekā trīs mēnešus. Šādos gadījumos notiek izmaiņas cilvēka sāpju ceļos un nervu sistēmā, kura uztur šo sāpju simptomātiku. Ilgstošas sāpes parasti pavada citi simptomi, kuri pasliktina pašsajūtu. Hroniskas sāpes draudzējas ar depresiju, miega traucējumiem un trauksmi. Biezāk sastopamās hroniskās sāpes ir galvassāpes un muguras sāpes.

Galvassāpēm ir vairāk nekā 200 iemeslu. Visbiežāk – vairāk nekā 90 % gadījumu – tās ir primāras, proti, migrēna un saspringuma tipa galvassāpes. Ir arī sekundāras galvassāpes, kas izpaužas kā simptoms citai slimībai, piemēram, paaugstinātam asinsspiedienam, pēc kakla vai galvas traumas, gripas laikā. Galvassāpju iemesli var būt arī nopietnu saslimšanu signāls – asinsizplūdums, insults, audzējs, meningīts. Tāpēc galvassāpes nedrīkst ignorēt un uztvert kā pašsaprotamas. Pirms tabletes iedzeršanas jānoskaidro iemesls, kāpēc galva sāp.

Muguras sāpes vairumā gadījumu ir saistītas ar muskuļu vai fasciju sasprindzinājumu. Tam par iemeslu var būt stājas problēmas, ergonomikas principu neievērošana, neatbilstoša slodze mugurai pie vājas muguras balstošās muskulatūras. Bet arī šajos gadījumos nozīme var būt psiholoģiskiem faktoriem, pārlieku lielam stresam. Šīs sāpes bieži vien, adekvāti ārstējot, pāris nedēļās norimst. Vislabāk var palīdzēt labs fizioterapeits, kurš ierādīs individuāli piemērotus vingrinājumus.

Mēdz būt sāpes arī ar iekaisuma raksturu – artrīts vai citas hroniskas locītavu problēmas. Ir vēža izraisītas sāpes, bet vienas no grūtāk ārstējamām hroniskajām sāpēm ir neiropātiskas sāpes, kas saistītas ar kādu nervu bojājumu gan perifērajā, gan centrālajā nervu sistēmā. Piemēram, karpālā kanāla sindroms, kad ir plaukstas nerva saspiedums, kas rada sāpes un tirpšanu. Centrālas neiropātiskas sāpes reizēm mēdz būt pēc insulta. Neiropātiskas sāpes bieži vien pašam cilvēkam ir grūti raksturojamas, tās var izpausties kā tirpšana, dedzināšana, durstīšana, aukstuma sajūta, reizēm ir izteikta nepatika pret pieskārienu, jo pat viegls kairinājums var izraisīt sāpes.

Galvenie sāpju ārstēšanas principi

Ārste uzsver – jāsaprot, ka sāpes diez vai izārstēs viena brīnumtablete. Palīdzēs dažādas pieejas – arī fizioterapija un fiziskas aktivitātes, kustības, kuru laikā organismā veidojas vielas, kas samazina sāpes. Var ņemt talkā dažādas fizikālās terapijas metodes sāpju remdēšanai, kuras ieteiks speciālists. Piemēram, ultraskaņa, elektrostimulācija, aukstuma un siltuma izmantošana, gaismas terapija.

Ārsts ieteiks medikamentu kombināciju, kura iedarbojas uz dažādiem sāpju mehānismiem. Reizēm hronisku sāpju mazināšanai jālieto arī antidepresanti, jo sāpju veidošanās procesā iesaistās tās pašas ķīmiskās vielas, kuras nodrošina garastāvokļa stabilizāciju. Savukārt pie neiropātiskām sāpēm var tikt nozīmētas zāles, kas iedarbojas uz nervu impulsu pārvadi, visbiežāk tie ir pretepilepsijas grupas medikamenti, kas efektīvi var mazināt sāpes. Tā kā šiem medikamentiem nav nevēlamas ietekmes uz kuņģa gļotādu un tie nekaitē nierēm, tādēļ tos var lietot arī ilgāk nekā parastos pretsāpju medikamentus. Var gadīties, ka papildus ieteicami vienkārši bezrecepšu līdzekļi nervu sistēmai. Pierādīts, ka cilvēkam vairāk sāp, ja viņam ir D vitamīna trūkums, tādēļ ieteicams veikt D vitamīna analīzi, lai to noskaidrotu.

Kā noorientēties pretsāpju līdzekļu klāstā?

Iesaka BENU Aptiekas farmaceite ILZE PRIEDNIECE.

Ārīgai lietošanai aptiekā nopērkami geli, ziedes, plāksteri un aerosoli.

Geli, kas nodrošina pretsāpju un pretiekaisuma efektu, satur, piemēram, diklofenaku vai ibuprofēnu, tos lieto locītavu un muskuļu sāpēm, traumu, sastiepumu, sasitumu un izmežģījumu gadījumos. Arī, ja ir muguras un artrīta sāpes, sporta traumas. Klāj plānā slānītī uz ādas, tieši uz sāpošās vietas, un lieto ne ilgāk par trim nedēļām 2–3 reizes dienā. Ja āda iekaisusi vai bojāta, uz tās nedrīkst klāt pretsāpju gelus.

Plāksteri, kas satur diklofenaku, darbojas pret sāpēm un iekaisumu līdz 12 stundām. Var to uzlīmēt uz sāpošās vietas no rīta un vakarā.

Atvēsinošie aerosoli. Uzreiz jāuzpūš uz cietušās vietas, tie ātri mazina tūsku un iekaisumu, ja ir sasitums, sastiepums, sporta trauma. Šo līdzekļu sastāvā ir mentols, kurš nodrošina ilgstošu aukstuma iedarbību.

Sildošas ziedes un geli. Tās lieto, ja ir hroniskas muguras, locītavu sāpes un muskuļu pārslodze. Arī sportisti pirms slodzes izmanto šīs ziedes, lai ar tām sagatavotu muskuļus. Šo līdzekļu sastāvā ir piparu ekstrakts, kapsaicīns, terpentīna eļļa, odzes inde. Jālieto uzmanīgi, lai neiekļūst acīs vai uz gļotādām, jo var izraisīt stipru kairinājumu. Vēlams pirms lietošanas uzziest nelielu daudzumu uz maza ādas laukuma, lai redzētu, kā tā reaģē. Jāatceras, ka sildošie līdzekļi lietojami tikai hroniskos gadījumos, tos nedrīkst smērēt, kad ir akūtas sāpes – tad jāizvēlas atvēsinošie līdzekļi.

Iekšķīgi lietojamie bezrepcepšu līdzekļi ir tabletes, kapsulas, sīrupi un suspensijas, kuras satur tādas vielas kā paracetamolu, ibuprofēnu, acetilsalicilskābi, naproksēnu, diklofenaku un deksketoprofēnu.

Viens no populārākajiem līdzekļiem ir paracetamols, ko lieto vieglu līdz vidēju smagu sāpju un drudža gadījumā. Izmanto simptomātiskai galvassāpju, zobu, mēnešreižu un muskuļu sāpju gadījumā. Tas ir drošs medikaments, kuru drīkst lietot gan grūtnieces, gan bērni. Bērniem paracetamols ir suspensiju un svecīšu veidā. Vairāk par 2 tabletēm (ja katra pa 500 mg) vienā reizē gan nedrīkst lietot, kā arī nedrīkst pārsniegt diennakts kopējo devu, kas ir 4 g. Paracetamols jālieto stundu pirms ēšanas tukšā dūšā vai divas stundas pēc ēšanas, uzdzerot glāzi ūdens. Tas ir arī vairākos pretsaaukstēšanās pulverīšos – karstajos dzērienos, tāpēc jāseko līdzi sastāvam, lai nelietotu vairākas paracetamolu saturošas zāles vienlaikus. Lietojot lielākas devas, nekā ir ieteikts, pastāv nopietns aknu bojājumu risks. Nedrīkst lietot arī vienlaikus ar alkoholu. Ja ir migrēnas tipa galvassāpes, tieši pirmās izvēles līdzeklis ir paracetamols.

Ibuprofēnu lieto tajos pašos gadījumos, kad paracetamolu, arī pēc operācijām, traumām un hronisku saslimšanu gadījumos, piemēram, ja ir reimatoīdais artrīts. Ibuprofēnu lieto ēšanas laikā vai pēc ēšanas, lai mazinātu kuņģa un zarnu trakta kairinājumu. Jāuzmanās sirdsslimību, paaugstināta asinsspiediena, kuņģa un zarnu trakta slimību gadījumos, un senioriem jākonsultējas ar ārstu vai farmaceitu pirms zāļu lietošanas.

Ja salīdzina šos abus pretsāpju līdzekļus, tad mazāk blakusparādību ir paracetamolam – tas nekairina kuņģi. Paracetamolam ir pretsāpju un pretdrudža iedarbība, bet ibuprofēnam papildus ir pretiekaisuma darbība.

Citi līdzekļi. Tā kā galvassāpes bieži ir stresa un saspringuma radītas, noderīgi būs ārstniecības augi ar nomierinošu, spazmolītisku un pretsāpju darbību. Tēju pagatavošanai var izmantot piparmētru, melisas lapas, baldriāna saknes, raudenes lakstus, kliņģerītes un kumelītes ziedus. Aptiekā nopērkami ārstniecības augu sīrupi, pilieni, kapsulas, tabletes. Tāpat ieteicami magnija preparāti, kas palīdz gan migrēnas, gan stresa radītu galvassāpju profilaksei, tie lietojami ārstēšanās kursu veidā. B grupas vitamīni (B1, B6, B12) lielās devās ir ar pretsāpju darbību un lietojami, ja ir neirīts un polineirīts.

29.martā pirmos apmeklētājus sagaidīja jau par tradīciju kļuvušais senioru un cilvēku ar īpašām vajadzībām Lieldienu labdarības tirdziņš tirdzniecības centrā Domina Shopping, kuru organizē Invalīdu un Mazturīgo Senioru Atbalsta Fonds (IMSA Fonds). Labdarības tirdziņš pulcē tūkstošiem cilvēku, kuri svētku laikā vēlas iegādāties ar rokām gatavotas preces. Arī šogad blakus tirdziņam notiks bezmaksas radošās darbnīcas – “Vecmāmiņu Lieldienskola”.

Lieldienu labdarības tirdziņš

Tirdziņā piedalās 40 seniori no visas Latvijas. Tirdziņa apmeklētājiem tiek piedāvāti dažādi rokdarbi – olas, zaķīši, cālīši, groziņi un daudz kas cits, kas noderēs ikvienam gan svētku galdu rotāšanai, gan arī kā lieliska dāvana tuviniekiem, pie kuriem svētku laikā doties ciemos.

“Tradicionālais senioru Lieldienu labdarības tirdziņš mūsu tirdzniecības centrā pulcē arvien vairāk interesentu. Priecājamies, ka tirdzniecības centrs Domina Shopping ir kļuvis par vietu, kas ļauj satikties dažādām paaudzēm un priecāties par svētkiem visiem kopā. Radošās darbnīcas dod iespēju ikvienam pagatavot savu unikālo Lieldienu dāvanu, savukārt labdarības tirdziņš ļauj iegādāties preces un tādējādi kaut nedaudz finansiāli atbalstīt seniorus un cilvēkus ar īpašām vajadzībām,” stāsta Dina Bunce, tirdzniecības centra Domina Shopping direktore.

Bezmaksas radošās darbnīcas bērniem

Papildus tirdziņam IMSA Fonds organizē arī “Vecmāmiņu Lieldienskolu”. Tās ir radošās darbnīcas bērniem, kas noteikti ieinteresēs arī viņu vecākus un pat vecvecākus iesaistīties radošās aktivitātēs – piemēram, veidot Lieldienu dekorus, izgatavot sapņu ķērājus, darināt putniņus no dzijas un auduma, un citus sirsnīgus svētku dekorus.

Papildus visām nosauktajām aktivitātēm centrā šobrīd ir iespēja aplūkot arī trusīšus īpašā sētiņā, izšūpoties Lieldienu šūpolēs, piedalīties svētku olu ripināšanā un spēlēt īpašu Lieldienu zaķa meklēšanas spēli.

Lieldienu tirdziņa darba laiks – no 29. marta līdz 1. aprīlim no plkst. 10:00 līdz 21:00. Savukārt “Vecmāmiņu Lieldienskola” un parējās svētku aktivitātes darbosies 29. martā no plkst. 16:00 līdz 20:00, bet no 30.marta līdz 1.aprīlim – no plkst. 14:00 līdz 19:00.

Man ir tuvredzība – vienai acij ir –1, bet otrai tā ir 2,5 dioptrijas liela. Ar brillēm redzu normāli, taču, koncentrējot skatienu uz kādu konkrētu priekšmetu, attēls sāk dubultoties vai arī tā kontūras izplūst, nereti rodas problēmas, vadot automašīnu krēslā.

Optometrists teic, ka nav iespējams piemeklēt īsti piemērotas brilles un būtu jākonsultējas ar neirologu, jo man ir bijušas vairākas galvas traumas. 
Aigars Rīgā

Atbild P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroelektrofizioloģijas laboratorijas vadītāja Anda Rozenbaha: “Viegla galvas smadzeņu trauma nemēdz ietekmēt redzi, taču pēc smagas, īpaši kontūzijas, var būt acu ābolu muskuļu un kustību traucējumi, akomodācijas (spējas pielāgoties priekšmetu aplūkošanai dažādā attālumā) problēmas, dubultošanās, miglošanās un binokulārās redzes traucējumi (acis nevar savstarpēji sadarboties).

Ja rodas grūtības piemeklēt brilles pēc pārciestām galvas traumām, jāizvērtē, vai nav arī kādi neiroloģiski simptomi un nepieciešams veikt datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi galvas smadzenēm, lai pārbaudītu centrus, kas atbild un koordinē acu ābolu un muskuļu kustības, kā arī atbild par redzes asumu.

Ja ir neiroloģiski simptomi un atklāj izmaiņas galvas smadzenēs, var lietot medikamentus, kas uzlabo vielmaiņu, asins apgādi un nervu impulsu pārvadi, taču ne vienmēr tie īpaši palīdz.

Biežāk šādi sarežģījumi pēc traumas rodas, ja nav ievērots miera režīms un nav lietotas ārsta izrakstītās zāles.”

Ilgstošas caurejas, gastrīta saasinājumi, vēdera pūšanās – tipiskākās problēmas, kas jārisina lielākajai daļai to, kuri maltīti notiesā ātri un lielām porcijām.

Negausīga ēšana var atstāt sāpīgas sekas.

– Manā ārsta praksē ir gadījums, kad, pārmērīgi ēdot lašmaizītes, cilvēks iedzīvojās pankreatītā. Lasis ir smagi sagremojams ēdiens, savukārt pankreatīts ir slimība, kam raksturīgas spēcīgas sāpes vēdera dobumā, caureja, vemšana, smaguma sajūta kuņģī, – skaidro gastroenterologs Hosams Abu Meri.

Protams, ne vienmēr lašmaizītes noved līdz nopietnām saslimšanām, bet ar šo piemēru ārsts mudina pievērst vairāk uzmanības tam, cik daudz un kā ēdam.

Kad aizkuņģa dziedzeris neiztur pārslodzi, smaguma sajūtu papildina vēdergraizes un uzpūšanās. Tādēļ jāēd samērīgi, mazām porcijām, ar mēru lietojot alkoholu.
H. Abu Meri iesaka maltīti baudīt nesteidzīgi – pat 2 – 3 stundu garumā. Tad aizkuņģa dziedzeris, kas ir atbildīgs par ēdiena sagremošanu, strādā vienmērīgi un ļauj izvairīties no šīm problēmām.

Viena no lielākajām kļūdām, ko pieļauj, plānojot svētku mielastu, ir daudz treknu un tādēļ neveselīgu ēdienu. Jebkurā ēdienreizē galdā būtu jāliek ne tikai ar kalorijām (cepti, sautēti, žāvēti, ar majonēzi), bet arī šķiedrvielām bagāti (dārzeņi un augļi) ēdieni.

Savai gremošanas sistēmai var arī palīdzēt, dzerot dabīgu minerālūdeni, kam ir tāds minerālvielu un bikarbonātu sastāvs, kas rūpējas par organisma dabīgo līdzsvaru. Viegli gāzētā ūdens struktūra palīdz kuņģim pārstrādāt visu apēsto.

Kaut arī šopavasar zemi vietumis vēl klāj sniega sega, citur jau var nobaudīt pirmos kļavu vai bērzu sulu malkus!

Pirmās 3 – 4 stundas pēc bērzu sulas iztecināšanas tā satur bioloģiski aktīvo ūdeni, kurā molekulas nav izkliedētas, bet gan sakārtojušās kopās, ko dēvē par šķidrajiem kristāliem. Šādā formā cilvēka organismā nonākušais šķidrums daudz vieglāk iesaistās vielmaiņas procesos un tiek izmantots ievērojami efektīvāk. Tautā to dēvē par dzīvo ūdeni. Tas satur glikozi, saharozi un fruktozi, kas labvēlīgi ietekmē cilvēka šūnu funkcionēšanu. Sula ir spēcinoša, attīroša un viegli diurētiska.

Pastiprināta šķidruma uzņemšana – vismaz divi litri dienā tīra ūdens vai, kamēr vēl tas iespējams, svaigas bērzu sulas – ir viens no organisma attīrīšanas veidiem. Ja pavasarī izdzer vismaz 10 litrus tikko tecinātas sulas, var izskalot visus ziemā uzkrājušos sārņus, tostarp no urīn­izvadceļiem – sāļus.

Tautas medicīnā bērza sulu lieto vispārējai organisma stiprināšanai, kā arī mazasinības, angīnas, furunkulozes ārstēšanai. Kā ļoti labu līdzekli dažādu nieru slimību, nierakmeņu un žultsakmeņu gadījumā, kā arī ādas slimību dziedināšanai iesaka lietot bērzu lapu uzlējumu bērzu sulā.

To dzer pa glāzei no rīta tukšā dūšā un vēl divas reizes dienā 30 minūtes pirms ēšanas.

Svaigu bērzu sulu pa glāzei dzer 2 – 3 reizes dienā kā vieglu, tonizējošu, žultsdzinēju, diurētisku un atkrēpošanu veicinošu līdzekli mazasinības, plaušu slimību, bronhīta, tuberkulozes, neirožu, dzeltes, nieru, urīnpūšļa akmeņu, ādas slimību, podagras, reimatisma, ekzēmas, aterosklerozes un saaukstēšanās slimību gadījumā.

Tikai slāpju vien remdēšanai bērzu sulu var dzert arī vairāk. Uzglabāšanai liet traukos vērts to, kas paliek pāri.

Katram ir sava bērzu sulas raudzēšanas metode, tādēļ var izmēģināt jebkuru no citu pārbaudītajām receptēm. Piemēram, pilda pudelēs un uz katru litru pievieno 2 – 3 ēdamkarotes cukura. Lai nerastos pelējums, pievieno vēl uz litru pa vienai rozīnei. Saskalina, aizkorķē un guļus noliek pagrabā vai citā aukstā vietā. Pudeli nedrīkst piepildīt pilnu, jo rūgstot veidojas gāzes.

Sulu var saliek arī šampanieša pudelēs, aizkorķēt, nostīpot, un korķa izšaušanās ir garantēta! Šādu dzērienu vajadzētu izlietot līdz vasaras vidum.

Jo vairāk pievieno cukura, jo aktīvāk notiek rūgšana. Līdzīga iedarbība esot arī upeņu zariem, kas piedevām rada vieglu upeņu piegaršu. Neparastākai buķetei var pielikt pa šķēlītei citrona vai apelsīna.

Ir saimnieces, kuras līdz vārīšanās temperatūrai uzkarsē bērza sulu, kam uz litru pievienotas 2 – 3 ēdamkarotes cukura, un pēc garšas – citronskābe vai svaigi spiesta citrona sula. Samaisa, lai izkūst cukurs, un nokāš. Vēl karstu pilda stikla pudelēs, aizkorķē un minūtes 15 karstā ūdenī (90 °C) pasterizē.

No bērza sulas var pagatavot arī kvasu. Ir lieliski, ja ir pie­ejams kāds koka trauks, vislabāk – ozolkoka. Tajā ievieto rudzu maizes garoziņas vai sausiņus. Apmēram pēc divām dienām sākas rūgšana.

Pievieno ozola mizas, kaltētus diļļu kātus, ķiršu lapas vai ogas (saldētās noteikti jāatkausē). Pēc divām nedēļām kvasam vajadzētu būt gatavam.

Pēc citas receptes kvasu gatavo, bērza sulu uzsildot līdz 35 °C. Uz litru pievieno 10 – 20 gramu rauga. Uz 3 – 4 dienām novieto vēsā vietā. Šajā laikā sula kļūst duļķaināka un viegli skābena. Nākamās 2 – 3 nedēļas rūgšana notiek uz sulā esošo dabīgo cukuru rēķina. Tad pilda traukos uzglabāšanai vai lietošanai. Tumšā vēsā vietā rūgšana palēninās vai apstājas, un kvass glabājams 3 – 4 mēnešus. Jāraugās, lai dzēriena virspusē neveidojas pelējums, jo tas var liecināt par produkta bojāšanos.

Kamēr sulas ir svaigas, tās var izmantot ūdens vietā, gatavojot tēju, kafiju, zupu vai marinējot gaļu. Ar tām var skalot matus.

Starp citu, bērza sulu var arī sasaldēt un karstā vasaras dienā atlaidināt un dzert kā svaigu!

Daudzi no mums zina sajūtas, kuras vienā acumirklī bloķē un kropļo maņas, izspēlē jokus ar ķermeni. Sajūtas ir nenormālas. Vēl gana tumšais laiks īpaši izspoguļo emocionālo diskomfortu. Meklējot izskaidrojumus savam stāvoklim, atrodam informāciju par depresiju, stresu, veģetatīvo distoniju. Paliekam pie skaidrojuma, kurš tajā brīdī šķiet pieņemamāks. Drosmīgākie dodas pie ārsta un sāk medikamentu terapiju, iet pie psihologa, meklē palīdzību arī citur. Par to savā starpā runājam maz, jo šādi stāvokļi nodod ticību sev.
No dziedniecības viedokļa, šīs lēkmes ir ārkārtējs stāvoklis visos trīs laukos – ķermenī, energolaukā un prātā. Ja vēlamies tikt skaidrībā, kas ar mums notiek, vērā jāņem visi trīs mūsu lauki, raksta dziednieciskā masiere Anna Mellupe.

Kāda izskatās panikas lēkme katrā no laukiem?

Ķermeniski panikas lēkmes izpaužas dažādi. Vienam metas karsti, auksti viļņi, citam reibst galva, bieži vien tās izpaužas ar roku un kāju tirpšanu vai pat nespēju tās kontrolēt. Atsevišķos gadījumos maņas neuztver realitāti – pasliktinās redze, degunā parādās dīvainas smaržas vai dzirdami trokšņi, it kā vilciens trauktos garām.

Šajā mirklī prātā ir apjukums un izmisīga cenšanās saprast notiekošo. Tas it kā paralizējas un nevar saslēgties ar realitāti. Nav iespējams sevi kontrolēt, ja nesaproti, kas notiek. Sajūta par briesmām, tikai nevar atrast, no kurienes tās tuvojas. Satraukums, pulsācija un nesapratne liek meklēt spontānus izskaidrojumus, kuri atkal nav saprotami.

Savukārt enerģētiskajā laukā notiek spēcīga viļņošanās un frustrācija. It kā pazūd saikne ar dzīvību. Pārraujas, tad atkal strauji pieslēdzas. Šīs ir briesmīgas sajūtas visos līmeņos, un tiem, kuri tās nav sajutušas, ir grūti saprast. Kurš nav bijis “tajā pusē”, ieteiktu padzert nomierinošas tējas, atpūsties. Vienmēr var atrast argumentus darba slodzē, problēmās ģimenē vai negulētās naktīs. Tomēr ar to vien nepietiks, jo panikas lēkmes ir sekas kaut kam vairāk nekā ikdienas mazie sīkumi. Ar nedēļas nogali pie baldriānu tējas vien nepietiks.

Kas rada panikas lēkmes?

No savas praktiskās pieredzes ar klientiem redzu, ka paniku lēkmju iemesls meklējams bailēs. Stress pats par sevi nav slikta parādība noteiktās devās, bet stress uz baiļu un neziņas pamata ir kaitīgs, ja to ilgi slāpējam. Bailes nenozīmē to, ka esam pārskatījušies briesmu filmas. Bailes akumulējas no visa tā, kas mums nav pieņemams. Ja pavērosim, cik daudz uz bailēm balstīta stresa mums ir ikdienā, redzēsim, ka mums tā ir ārkārtīgi daudz un bieži vien jau tiek uztverts kā norma.

Mums apkārt ir ļoti daudz nepieņemamu lietu, emociju un notikumu, kuras rada stresu. Piemēram, bailes nepaspēt uz darbu ir bailes par pārmetumiem, bailes par savu darbavietu (līdz ar to – par ienākumiem), to, ko kolēģi padomās… Tas ir tik normāli – steigties uz darbu, ka iemeslu, kāpēc steidzamies, vairs neredzam. Iekšā ir tāda kā pašsaprotama baiļu programma. Neapstrīdama.

Stress uz baiļu pamata ir arī par to, kas esam vai kas vēl neesam, līdz ar to bailes nebūt pietiekami labam, būt nepieņemtam. Milzīgos apmēros bailes pārslāņojas cita pāri citai, mēs esam baiļu pārmākta paaudze. Mūs motivē bailes. Tās radījusi mūsu audzināšana, sabiedrības normu un klišeju spiediens – viss, kas vien var mūs ietekmēt.

Pirmās bailes mūsos dzima tad, kad vecāki mūsu uzvedību lauza, piedraudot, ja nedarīsim kaut ko pareizi, tad būs sods. Nepaskaidrojot. Nesaprotot jēgu, mēs tikām mācīti būt “pareizi”. To, kas ir pareizs, mēs mācījāmies ilgi un dikti, bet visu neiemācījāmies, jo kādā brīdī vajadzēja sākt dzīvot savu dzīvi, pieņemt savus lēmumus. Kad nu nedabūjām sodu, nesapratām – kas pareizi un kas nē. Bailes no soda palika. Bailes sēja šaubas. Mēs joprojām gribam būt labi, bet nezinām, kuras lietas noved pie tās sajūtas, ka kaut ko darām pareizi. Jo nav vairs tā, kurš to vērtēs – sodīs vai glaudīs. Baidāmies no tā, kas esam, kādi neesam… Dzīvojot baiļu motivētu dzīvi, nevar runāt par dzīvesprieku. Tur nu depresija, panikas lēkmes un veģetatīvā distonija – visas šīs diagnozes iegūst vienu raksturu un cēloni.

Kā sev palīdzēt?

Tā kā bailes rodas mūsu galvā, tās tur arī nāksies dziedēt. Dziednieks, strādājot ar galvu, izlīdzina un nomierina energolauku. Rodas pareizi impulsi smadzenēs un to saistība ar ķermeni. Tikai tad, kad galva būs harmoniska, būs iespēja strādāt ar pārējo ķermeni, jo, kad stress noņemts, ķermenis sāk kārtoties uz dabisku stāvokli. Visbiežāk ķermeniski nekādas vainas arī neatklājas, lai gan lēkmju laikā varam sajust diskomfortu vai pat sāpes.

Ja vērsies pie psihoterapeita, tas meklēs cēloņus, kur radušās bailes. Strādājot ar tiem, arī pakāpeniski dabiskā veidā iegūsi mieru.

Manuprāt, visneveiksmīgākais risinājums ir zāles. To rezultātā īslaicīgi nomierināsi ķermeni, bet nestrādāsi ar cēloņiem. Īstermiņā rezultāts būs, tomēr ilgtermiņā nāksies atgriezties pie cēloņiem.

Kā varam sev palīdzēt paši, nemeklējot palīdzību?

Atslēga uz harmonisku stāvokli šajā gadījumā ir apzinātība, kas ir pretēja bailēm. Brīdī, kad pieņemam faktu, ka esam nonākuši baiļu varā, mums tās jāprot atpazīt un apzināties. Kad beigsim baidīties no bailēm, iesim soli pretim, lai tās iepazītu. Kad sapratīsim, no kā baidāmies, spēsim iet vēl vienu soli pretim, lai bailes aizstātu ar pārliecību. Kad būsim pārliecināti, harmonija ir neizbēgama. Darīt to pašam ir drosmīgi, un dziedināt sevi ir visdabiskākais ceļš.

Lai arī kā mums nepatīk šis panikas lēkmju stāvoklis, tas tomēr ir brīdinājums apstāties, ieklausīties un saprast, kas tad īsti nenotiek mums pa prātam un kāpēc mūsu bailes ir pārņēmušas kontroli. Tāpēc pieņem tās kā savu mācību un ceļu uz attīstību, bet neatstāj nepamanītas! Tās ir sāpīgs ceļa sākums uz sevis pieņemšanu.

Ja tev šī un tamlīdzīgas tēmas ir aktuālas, vari piesekot arī manai lapai “AnnA” feisbukā. Vai vienkārši uzrakstīt un parunāt.

Iepriekš biju dzirdējusi – atmetot smēķēšanu, cilvēks nereti uzbarojas. Tagad par to pārliecinājos praksē. Mans draugs pirms pusgada pārtrauca smēķēt, un nu viņam ir manāmi nācis klāt tauku slānis, kaut gan viņš neēd vairāk un ir fiziski tikpat aktīvs kā līdz šim. Vai kāds varētu izskaidrot, kāpēc, pārtraucot smēķēt, pieaug svars? Vai tas ir tāds īslaicīgs posms un svars pēc laika nostabilizēsies? Ja ne, tad kā no tā izvairīties? Vai jāēd mazāk un jāsporto vairāk? Ilze Rīgā

“Smēķēšanas pārtraukšana noteikti ir apsveicama rīcība, jo nāk par labu veselībai. Tomēr, pārtraucot smēķēšanu, organismā ir daudz pārmaiņu,” atbild narkoloģe Ilze Maksima. “Uzlabojas maņas – oža un garša, kā arī pieaug apetīte. Mainās vielmaiņas procesi – organismam pieplūst vairāk skābekļa, vielmaiņa sāk darboties cītīgāk.

Smēķēšana izraisa organismam stresu, jo jātiek galā ar uzņemtajām kaitīgajām vielām. Ilgstoši esot šādā stresa stāvoklī un pēc tam atmetot smēķēšanu, organisms uzkrāj rezerves (ja nu atkal jāatgriežas stresa stāvoklī). Pēc smēķēšanas atmešanas, aktīvi atpūšoties un trenējoties, vielmaiņai vajadzētu nostabilizēties un liekajam svaram jāzūd.

Tā kā smēķēšana ir kaitīga, nevar izslēgt kādas citas pavadošas slimības attīstību, kas sakrīt ar smēķēšanas atmešanu. Ja ir aizdomas, ka smēķēšanas dēļ radušās problēmas ar vairogdziedzera darbību, jāvēršas pie endokrinologa. Smēķēšanas laikā iegūtie riski mazinās pakāpeniski gadu gaitā.

Jāatceras, ka smēķēšana ir kā ieradums, rituāls, tādēļ atmetot kaut kas ir jāliek vietā. Mainās brīvā laika pavadīšanas iespējas vai īso darba paužu ieradumi. Iespējams, iepriekšējā ieraduma vietā tagad nemanāmi mutē ieslīd kāda konfektīte vai cepumiņš. Nevajadzētu meklēt kaitīgo nesmēķēšanā, bet vēlreiz izvērtēt ikdienas ieradumus.”

– Ar jums runā Depresijas apkarošanas biedrības autoatbildētājs. Atstājiet priecīgu, laimīgu un cerību pilnu vēstījumu, citādi mēs pakārsimies.

– Ak, cik jauka! Vai drīkstu paglaudīt, tā neiekodīs?
– Atvainojiet, vai jūs tiešām esat ginekologs?

– Dakter, man sāp it visur!
– Nu gan jūs pārspīlējat, mans draugs: visam jums nepietiks naudas.

Pacients:
– Vai tā ir taisnība, ka veselību nevar nopirkt ne par kādu naudu?
Ārsts:
– Kādas muļķības! Kas jums to sastāstījis?

Pateicīgs pacients ierodas pie ārsta, atnesis konjaku, saldumus, ikrus, kafiju utt.
– Liels paldies, dakter!
Ārsts neapmierināti:
– Klausies, kurš tev tā atļāva iztērēt manu naudu?!

– Kāpēc tava māsa nolēma kļūt par zobārstu?
– Viņai patīk, ka vīrieši uz viņu skatās, muti atvēruši un izbolītām acīm.

– Kāpēc ārsti tik noraidoši izturas pret savu darbību datorizāciju?
– Tāpēc, kad tad to, ko viņi raksta, varēs saprast.

– Mans vīrs bija alkoholiķis, un es nolēmu viņu aizvest pie sava psihoterapeita. Tagad arī psihoterapeits ir alkoholiķis.

Man nepatīk ārsti: viedokļi atšķiras, bet rezultāts ir viens.

Ārsts pacientam:
– Man jums ir divas sliktas ziņas. Pirmkārt, jums ir vēzis, un, otrkārt, izteikta skleroze.
– Štrunts ar to sklerozi. Labi, ka nav vēža.

Zobārsta moto: No jebkura mutes smird tikai pēc naudas!

– Dakter, vai es dzīvošu?
– Jā, bet negribēsiet…

– Dakter, jūsu klīnikas apsargs ir tik pievilcīgs cilvēks…
– Mums maz naudas… Mēs maksājam algas natūrā – plastiskajās operācijās.

– Dakter, man sāp galva…
– Jūs mani pārpratāt, es nemaz to no jums negaidu.

Vecs vīrs sūdzas ārstam par daudzajām kaitēm.
Ārsts:
– Ko jūs vēlaties no manis, mīļais, jums jau ir 90. Es nevaru palīdzēt jums kļūt jaunākam.
– Jā, dakter, to es saprotu. Man pietiks, ja jūs palīdzēsiet man kļūt vecākam…

Privātās vidusskolas “Patnis” valdes priekšsēdētāja un Neatkarīgās izglītības biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Ozola (47) un jurists, Jaunās konservatīvās partijas biedrs Jānis Ozols (47) kopā ir jau 23 gadus. Lai gan pāris neslēpj, ka viņu attiecībās mēdz iezagties pa strīdam, pāri visam ir mīlestība, kas viņus tur kopā.

Abi iepazinās 1994. gada martā. Pie jaunā jurista Jāņa Ozola uz konsultāciju ieradās tikpat jaunā Zane ar draudzeni un izstāstīja, ka vēlas dibināt skolu. Jānis apņēmības pilnajām jaunietēm lika aiz auss, ka viņu iecere ir ļoti nopietna, tāpēc vajag visu rūpīgi apdomāt un uzrakstīt biznesa plānu. Abi vienojās par tikšanos nākamajā dienā. Zane ieradās un paziņoja, ka joprojām ir apņēmības pilna dibināt skolu. Tiesa, viņas biznesa plānā bija paredzēts, ka katru mēnesi būs 700 latu lieli zaudējumi. Jāni pārsteidza Zanes drosme, jo tajā laikā tā bija ļoti liela nauda. Jānis turpināja Zani konsultēt, līdz pamazām starp viņiem uzplaiksnīja abpusējas simpātijas. Tā paša gada jūlijā Jānis un Zane kopā ar draugiem devās laivu braucienā pa Salacu, un pēc šā pasākuma bija viņu pirmais īstais randiņš. “Visu nakti sēdējām parkā uz soliņa un bučojāmies,” atceras Jānis un Zane. Vēl pēc nedēļas, tas ir, astoņas nedēļas pēc iepazīšanās, abi sāka dzīvot kopā.

Lai gan abi uzsver, ka ir tradicionālu vērtību piekritēji un laulība viņiem ir svarīga, gan Zane, gan Jānis bija tik ļoti aizņemti darbā, ka par kāzām nebija laika domāt. Ne velti Zane skolu “Patnis” dēvē par savu pirmo bērnu. Bet tad notika visnegaidītākais. Lai gan ārsti Zanei bija noteikuši diagnozi – neauglība –, viņa palika stāvoklī. Pāris vienojās, ka bērnam noteikti jādzimst laulībā, taču laika trūkuma dēļ kāzas atlika un atlika… Laulība tika noslēgta 1996. gada 25. martā dzimtsarakstu birojā Slokas ielā, kad līdz mazuļa pasaulē nākšanai bija atlicis vien mēnesis. Nekādu kāzu svinību nebija. Vien jaunlaulātie kopā ar vedējiem Zaķusalā brīvā dabā iemalkoja šampanieti.

Šobrīd Ozolu ģimenē ir trīs bērni. Elza (21) studē Mūzikas akadēmijā, spēlē fagotu. Ernests (19) mācās Rīgas Tehniskajā universitātē un apgūst mašīnbūvi. Diemžēl jaunākais dēls Jānis (12) ir ar īpašām vajadzībām. Viņš mācās speciālajā skolā pēc īpašas programmas. Vecākiem, protams, bija ļoti grūti samierināties ar to, ka Jānītis nekad nebūs vesels. “Svarīgākais bija spēt to pieņemt,” teic Jānis seniors. Zanei samierināties ar jaunākā bērna veselības stāvokli palīdzēja psihoterapeits, kuru viņa apmeklēja sešus gadus. Šobrīd Jānis juniors pusi nedēļas dzīvo kopā ar ģimeni, otru pusi – laukos pie auklītes. Tur ir viņa otra ģimene, kuru viņš ļoti mīl. Zane un Jānis līdz ar to var atvilkt elpu, jo bērns invalīds – vakaros pēc pamatdarba tā ir kā otra darbdiena, teic Zane.

Bilstu – nereti, ģimenē piedzimstot bērnam ar īpašām vajadzībām, tā izirst, visbiežāk vīrietim pametot ģimeni. Ozolu ģimenes galva ar mani nav vienisprātis: “Manuprāt, tas ir stereotips. Mūsu valstī tiek kultivēts un visādi atbalstīts bezatbildīga vīrieša tēls, un sabiedrība tam ir piemērojusies, jo tā visiem ir ērti. Mātēm ir ērti, ka tiek kultivēts atbildīgas mātes tēls, bet vīriešiem ir ērts stereotips, ka viņi ir bezatbildīgi. Par ko tad cīnīties! Manā praksē šobrīd ir diezgan daudz gadījumu, kad tēvi ir daudz atbildīgāki par mātēm un viņiem ir jāpiedzīvo ārkārtīgi smagas peripetijas, lai pierādītu, ka viņi nav nelieši.”

Kādas jūtas šobrīd saista Jāni un Zani? “Tā noteikti vairs nav iemīlēšanās, jo tā, manuprāt, fizioloģiski tik ilgi nevar pastāvēt. Bet tā sajūta, ka tu bez otra cilvēka nevari, laikam patiešām ir mīlestība. Kad esam sastrīdējušies un viens ar otru nerunājam, man jau pēc stundas sāk Zanes pietrūkt,” teic Jānis. “Mēs vienkārši mīlam viens otru,” piebilst Zane.

Vai starp Zani un Jāni bieži mēdz uzplaiksnīt pa strīdam? “Jaunībā strīdējāmies diezgan bieži, arī tagad reizēm izmetam pūku, tikai katrs šajos brīžos reaģējam atšķirīgi,” teic Jānis. “Es nesaskaņu brīžos esmu gatava aizlidināt pa gaisu visu, kas man pa rokai, savukārt Jānis apvainojas, pagriež muguru un nerunā. Un tad mēs gaidām – kurš pirmais panāks soli pretī uz salabšanu,” stāsta Zane.

Kur slēpjas Ozolu ģimenes ilgstošās laulības noslēpums? “Uzskatu, ja divi cilvēki mīl viens otru, noteikti ir jāprecas. Ja mīlestība ir īsta, tad ir vieglāk saglabāt attiecības. Mēs ar vīru esam pārdzīvojuši dažādas attiecību krīzes, bet ne reizi neesam nonākuši līdz brīdim, kad gribas šķirties,” stāsta Zane. “Manuprāt, svarīgākais ir vēlēties nepazaudēt savu laulību un ģimeni un tad tā arī notiks,” sievas teikto papildina Jānis.

Internetā lasīju ziņu, ka arī vecvecākiem esot iespēja saņemt darba nespējas lapu par slima mazbērna kopšanu, ja viņš ir vecumā līdz 14 gadiem. Tā kā esmu strādājoša vecmāmiņa un darbs man ir uz pusslodzi, tas varētu būt liels atbalsts, lai palīdzētu bērnu ģimenēm. Ziņā bija teikts, ka nekādas speciālas izziņas šādos gadījumos nav nepieciešamas. Lūdzu, paskaidrojiet sīkāk, kāda šādos gadījumos ir kārtība, lai saņemtu darba nespējas lapu! Zaiga Rīgā

Atbild Veselības inspekcijas Veselības aprūpes kvalitātes kontroles nodaļas vecākais ārsts eksperts Andris Zīverts: “Pašreizējā kārtība ir tāda, ka darba nespējas lapas izsniedz vecākiem, jo formāli viņi ir bērna likumiskie pārstāvji. Var darīt tā, ka daļa slimā bērna kopšanas laika darbnespējas lapa ir vienam, daļa – otram no vecākiem. Lai darbnespējas lapu saņemtu vecvecāki, vispirms jāsaņem pilnvara no bāriņtiesas, kur nepieciešams arī notariāls apstiprinājums. Šādu pilnvaru sniedzot bērnu ārstējošajam ārstam, no viņa viedokļa vairs nav nekādu problēmu izsniegt darba nespējas lapu vectētiņam vai vecmāmiņai. Vai kāds tā dara arī praksē? Ļoti reti, jo pie notāriem ir rindas un šie pakalpojumi ir par maksu.

Skaidrs, ka gadījumos, kad bērni slimo ilgstoši un vecāki spiesti bieži kavēt darbu, darba devējs nav apmierināts. Tad vecvecāku atbalsts var būt ļoti noderīgs. Pagaidām vecvecāki var palikt ar slimo bērnu tāpat, bez darba nespējas lapas. Vēstules autores pieminētā situācija, iespējams, rakstā pieminēta kā jaunu risinājumu meklējumi vai kādu grozījumu priekšlikumi.”

Inese Indāne plašākai publikai pazīstama ar vārdu Inin Nini. Vārdam, tāpat kā viņas darbībai piemīt īpašs vēstījums. Viņa aicina cilvēkus atgriezties pie dabas, pie saknēm un pašiem pie sevis.

Ierodos Ineses jaunajā namiņā Artilērijas ielā, ko viņa dēvē par šamaņu aliņu. Pirms intervijas man piedāvā siltu cigoriņu dzērienu. Iekārtojamies uz paklāja, apkārt izretoti spilveni, dažādi dekori – ragi, vāzes. Skan patīkama mūzika, runājam sveču gaismā. Lai gan šajā miera ostā var nedaudz saklausīt arī ielas kņadu, ir sajūta, ka esmu atnākusi uz meditāciju.

Medijos tevi dēvē par sapņu skolotāju, nāves dūlu, stāstnieci, uzkūlēju, iedvesmas lektori, dvēseles kouču. Vai tiešām to visu ikdienā dari?

Tie ir apzīmējumi vienam un tam pašam darbam. Dvēseles pavadone – tas būs visprecīzāk teikts. Citā tradīcijā to sauc par dvēseles ganu. Vēl mani var dēvēt par augu sievu, jo strādāju ar augiem. Visi šie apzīmējumi apstiprina, ka mans ceļš visu laiku veidojas. Citās zemēs ir pieņemts nosaukums tam, ko es daru, – priesterība, bet daudziem tas izklausās pēc šausmām. Pasaki – “šamanis”. Šausmas! Pasaki – “dziednieks”. Arī stereotipi. Šie vārdi sev līdzi nes bailes un neizpratni, jo senās tradīcijas no mums ir atrautas.

Būtībā tas, ko es daru, – pavadu cilvēka dvēseli svarīgos dzīves posmos, pārejas mirkļos – no puikas par vīrieti, no meitenes par sievieti, sievu, radītāju. Veicu svētus rituālus, dziedināšanas ceremonijas, kristības, bērna iesvētīšanu, laulības, cilvēka pavadīšanu. Man nav piesaistes nevienai baznīcai vai reliģijai, jo visi patiesi izjustie ceļi ved uz vienu. Strādāju ar cilvēkiem aci pret aci – individuāli un grupās. Ļaudis nāk ar savām attiecību problēmām, traumām, fiziskām sāpēm un vēlmi atrast savu aicinājumu.

Mūsdienās mēdz runāt par sievietes lomu. Nu jau sabiedrība pamazām pieņem, ka sieviete var būt gan forša mamma, gan darbiniece, kura grib darīt sociālu darbu vai dalīties ar saviem talantiem. Ir daudzas sievietes pirms mums, kas šo revolūciju jau veikušas. Tas, ko tagad baudām, ir daudzu sieviešu darbs gadsimtu garumā. Ir pienācis brīdis, kad sievietei ar viedumu un izpratni jāuzņemas atbildība par sevi un savām izpausmēm. To es daru, iedrošinot arī citas.

Vai speciāli izvēlies sev tādus apzīmējumus, ko latvieši negrib pieņemt?

Nav jau tādu piemērotu apzīmējumu. Tie vārdi ir jārada, jāceļ augšā – kā to agrāk darīja jaunlatvieši. Pasaules antropologi ir vienojušies, ka ļaudis, kas veido tiltu starp iekšējo pasauli, zemapziņu, kosmisko apziņu un realitāti, dēvē par šamaņiem. Taču šo darbu nevar aprakstīt, tā ir mistiska pieredze. Ir jābūt klāt un jāizjūt, kas ir tas, ko es daru, un tad nevajadzēs zināt ne posteņus, ne apzīmējumus.

Gan jau tev ir ziņojums, ko vēlies nodot, saucot sevi, piemēram, par dvēseles pavadoni. Kāds vispār ir tavs vēstījums?

Man ir spēcīgs vēstījums – patiesībā tas ir visa šā laika lielais ziņojums. Esam nodzīvojušies ļoti tālu un kā cilvēce daudz ko sačakarējuši. Mātei zemei un mums pašiem ļoti sāp. Katru dienu izmirst daudzas zvēru sugas, izzūd augi. Mēs kolektīvi veicam pašnāvību. Vēl nav par vēlu atmosties! Jau kopš 60.–70. gadiem nāk tāds kā vilnis ar atmodinātiem cilvēkiem. Atmoda nozīmē, ka cilvēks apzinās, ka ir daļa no Visa un ka katra rīcība atstāj nospiedumus planētā, ietekmē nākamo paaudžu dzīves. Cilvēkam jāsaprot, ka viņš ir personīgi nozīmīgs, viņam ir savs pienesums un atbildība. Ir pienācis laiks atgriezties pie sevis, apzināties savu vērtību, kļūt autentiskiem un palīdzēt pasauli padarīt gaišāku – mazināt sāpes un pāridarījumus.

Cilvēki reti vēlas uzņemties atbildību dzīvot. Protams, dzīvot ir ietilpīgs uzdevums, īpaši ar tām sāpēm, ko sevī nesam. Tomēr esam izvēlējušies šeit atnākt, lai mācītos izzināt sevi un mīlēt citus.

Vēl ir svarīgi runāt par seksualitāti, intimitāti, ķermeni, dvēseli un tā visa savienību. Šobrīd cilvēki ikdienas darbībās bieži nav patiesi, bet darbojas pēc inerces tādā kā ritenī, neapzinās, ka dara pāri sev un citiem. Apkārt redzu cilvēkus, kuri bīstas, slinko, nespēj sekot savai sirdij. Redzu arī tos, kuri tiek tam pāri un kļūst par radītājiem.

Kur to visu esi apguvusi?

Mans ceļš var kalpot kā iedrošinājums citiem. Apkārtējais ir tikai pieņēmumi, patiesība ir dziļi mūsos. Lai tā izdīgtu, vajadzīgs laiks.

Man ļoti agri piedzima bērni, biju motivēta rūpēties par viņiem un vienlaikus realizēt savus talantus. Kas parasti notiek ar māksliniekiem, žurnālistiem, mūziķiem, kad viņiem sevi jānodrošina? Nākas salikt radošumu kopā ar darbību kādā jomā. Rakstīju tekstus, palīdzēju radīt lietas. Tas bija veids, kā varēju mācīties, radoši izpausties un reizē apgādāt bērnus. Esmu laimīga, ka, pateicoties šai pieredzei, man ir saķere ar realitāti, mani nevar apmānīt. Neesmu garīgs dūdaliņš, kas nesaprot, kas ir sistēmas, iekārtas, biznesi. Pazīstu gan ciešanas, gan priekus, gan to, kā darbojas materiālā pasaule.

Paralēli es mācījos. Tā kā mans instru-ments ir vārds, tad strādāju ar tekstu. Pie manis sāka nākt pasakas. Sāku izzināt pasaku struktūru – tos skeletiņus, kas slēpjas apakšā. Sastapos ar Klarisu Pinkolu Estesu, grāmatas Sievietes, kuras skrien ar vilkiem autori. Pirmās studijas bija pie viņas. Sapratu, ka varu strādāt un dziedināt ar pasakām. Vēlāk pievērsos sapņu analīzei, tulkošanai un ieviešanai dzīvē.

Esmu Dienvidamerikas augu tradīcijas ceļa skolniece. Ar lielu cieņu strādāju ar šeit, ziemeļos, pieejamiem augiem. Apzinos, ka mums ir viena no krāšņākajām augu dziedniecības tradīcijām. Tomēr tas man neliedz pētīt, kur ir valdziņi, ko vēl var atnest no citām pasaules malām.

Vai ikdienā bieži sastop cilvēkus ar līdzīgu vēstījumu?

Jā. Es ilgojos nebūt viena savā īpatnējībā. Izbraucot ārpus Latvijas, redzu, kā no visām pasaules malām brauc cilvēki ar līdzīgām vērtībām. Mēs iestājamies un ceļamies viena mērķa vārdā. Protams, ir arī tādi, kas atraduši citu ego izpausmes veidu un dolbās arī no garīguma. Bet tas nav tik svarīgi. Esmu satikusi daudz draugu un skolotāju. Arī Latvijā ir mana cilts, mani vistuvākie un līdzīgie.

Droši vien saskaries arī ar skepsi, noliegumu. Kā ar to tiec galā?

Protams, ir noliegums. Jau zinu tās domas, kas cilvēkiem ir galvā. Vienubrīd jutos nogurusi no skeptiķiem, bet atbildēt ir mans darbs. Ja cilvēks nekad nav piedzīvojis maģisku pieredzi, ir grūti mani saprast. Mēs visi esam vienā stāvoklī, bet katram ir atvēries sev nepieciešamais daudzums. Kādam durvis ir pavērtas plašāk, citam ne tik. Ļoti bieži sākumā nesaprotam, ko mums saka. Pēc laika atnāk mistiska pieredze, kaut kas saslēdzas. Nereti atveramies lielos pārdzīvojumos, krīzēs, zaudējumos, nelaimēs. Tad cilvēki sāk meklēt pēc dziļākā, garīgā. Transformēt var arī liela laime, piemēram, bērna piedzimšana vai jebkāda garīga pieredze.

Nemēģinu strīdēties, uzbrukt. Es aizstāvu to, kas man ir svēts, bet nekaujos. Iekšēji aicinu, ka pienāks brīdis, kad tas otrs mani sapratīs.

Sieviete kā garīgā līdere ir kas jauns. Garīgā disciplīna parasti pieprasa ārēju askēzi, bet tas ir pretrunā ar to, kas es esmu, kā vibrēju, kāda ir mana iekšējā dziesma. Turklāt strādāju ar tabu tēmām: seksualitāti, transformējošiem augiem. Es iedrošinos paust to, kas man iekšēji patīk, – māte Daba, puķes, koki… un radu ap sevi tādu vidi. Skeptiķi nesaprot, ka man tam visam nav pieķeršanās. Tas ir tikai mans radošais process. Tu vari būt mūks ar skūtu galvu un dzīvot askēzē, bet vari arī būt tu pats ar savu kodolu un autentiskumu.

Nereti šķiet, ka cilvēki runā par vienu un to pašu, tikai dažādās valodās. Varbūt nevar saprasties tikai ar vārdiem?

Jā, ir jāatver sirds, ķermenis, kas raida un uztver signālus. Ķermenis ir instruments. Nodarbībās dalībniekiem nemitīgi atkārtoju, lai viņi ieelpo un izelpo, atslābina vēderu, kājas, ir klātesoši, nepretojas būt savā ķermenī.

Daba mums palīdz savienoties ar ķermeni, un augi ir medicīna. Mēs tos dragājam citu pēc cita, visu laiku patērējam, bet mums ir jācenšas sevi pieklusināt un atjaunot attiecības ar dabu.

Lai pievērstu autovadītāju uzmanību miegainībai pie stūres, kas var apdraudēt ne tikai paša, bet arī citu cilvēku veselību un dzīvību, Ceļu satiksmes drošības direkcija februāra beigās uzsākusi akciju “Apstājies, pirms atslēdzies!”. Saskaņā ar Valsts policijas datiem, pērn iemigšana pie stūres izraisījusi ap trīsdesmit avārijas, lai gan, pēc ekspertu domām, to patiesais skaitlis varētu būt krietni vien lielāks.

Neizgulētā miega parāds

“Ikdienā bieži vien miegainību jauc ar nogurumu, taču tās ir divas dažādas lietas. Var just nogurumu no intensīva darba, tomēr tas nenozīmē, ka jau no rīta vai dienā nāks miegs. Turpretī, ja kādu laiku neesam pietiekami izgulējušies, uzkrājas miega parāds. Ja šī vajadzība netiek apmierināta, acis var aizkrist ciet visnepiemērotākajā brīdī, piemēram, strādājot gaterī vai pie darbgalda, stūrējot personisko automašīnu vai sabiedrisko transporta līdzekli, un sekas var būt neprognozējamas,” norāda Rīgas Stradiņa universitātes Cilvēka fizioloģijas un bioķīmijas katedras asociētais profesors Leons Blumfelds.

Miegainība var pieaugt arī tad, ja esam gulējuši pietiekami ilgi, bet miegs nav bijis kvalitatīvs, piemēram, sliktas miega higiēnas vai slimības dēļ. Lai gan miegainību izmērīt ir daudz grūtāk nekā pulsu vai asinsspiedienu, tomēr ar speciālas aparatūras palīdzību ir iespējams pārbaudīt organisma funkcijas, kuras netiešā veidā par to liecina, piemēram, acu zīlīšu reakcija.

Pirms dažiem gadiem Leons Blumfelds kopā ar kolēģiem brauca uz dažādām Latvijas vietām, piedāvājot garāmbraucošajiem šoferiem veikt miegainības mērījumu un atbildēt uz jautājumiem. Uzliekot īpašas brilles un vienpadsmit minūtes pavadot pilnīgā tumsā un klusumā, vairāk nekā 800 autovadītājiem tika izmērīts miegainības līmenis.

“Mērījumus veicām tikai pa dienu, kad, sēžot pie stūres, nevienam nevajadzētu justies miegainam. Atklājām, ka katrs astotais devītais šoferis, kas brauc pa Latvijas ceļiem, ir ar augstu miegainības līmeni. Kad salīdzinājām viņu pašu vērtējumu ar objektīvo mērījumu rezultātiem, lielai daļai šoferu tie būtiski atšķīrās. Tas nozīmē, ka pašam miegainību novērtēt ir ļoti grūti,” stāsta profesors. “Vieglāk to izdarīt tad, ja neizgulēšanās ir epizodiska, piemēram, ballītes vai nakts dežūras dēļ. Tad nākamajā rītā grūti piecelties, cilvēks pa dienu jūtas miegains un skaidri to apzinās. Taču liela daļa cilvēku ir hroniski neizgulējušies, tādēļ katru dienu ir miegaini. Viņi paši to nesaprot, jo trūkst atskaites punkta – kā ir tad, kad esi izgulējies un mundrs.”

Bīstamais sekundes miegs

Pētījuma laikā šoferus izvaicāja arī par tā saucamo sekundes miegu, kad uz divām trim vai pat divdesmit sekundēm acis aizkrīt ciet pret paša gribu. Profesors norāda, ka sekundes miega sākumu cilvēki parasti paši nepamana, piefiksē tikai pamošanās brīdi. Tas nozīmē, ka šoferis nobrauc krietnu ceļa gabalu, nekontrolējot situāciju. “Sekundes miega iespaidā notikušās avārijas parasti ir ļoti smagas, jo vadītājs nevar veikt darbības, kas ļautu no tās izvairīties vai vismaz mazināt sekas, piemēram, bremzēt vai griezt stūri sāņus. Zināms, ka bieži vien avārijas notiek tieši pamošanās brīdī, jo šoferis nespēj tik ātri atgriezties realitātē un skaidri novērtēt situāciju,” stāsta Leons Blumfelds. Pētījums parādīja, ka sekundes miegu pēdējā gada laikā piedzīvojuši apmēram 34,6% aptaujāto Latvijas autovadītāju. Arī mērījuma laikā daļa šoferu piedzīvoja sekundes miegu, daži pat 5 – 10 reizes.

Par augstu miegainības līmeni liecina tas, ka nav iespējams atcerēties, kā nobraukts pēdējais ceļa posms. Daļa no miegainības pazīmēm pamanāmas arī vērīgam līdzbraucējam: pirmkārt, šofera skatiens neseko ceļa zīmēm, mērierīcēm vai apkārtnei, bet it kā vērsts vienā punktā, tukšumā. Otrkārt, izmaiņas braukšanas stilā, viņš biežāk pieļauj nelielas kļūdas, retāk vai novēloti tās koriģē, piemēram, palaiž garām nobrauktuvi. Treškārt, var parādīties nervozitāte, sūdzības par salšanu, grūtības noturēt acis vaļā, graušanas sajūta acīs un vēlme tās paberzēt, kas liecina par cīņu ar miegainību.

Kā atbrīvoties no miegainības

Pētījuma laikā noskaidroja arī to, kā šoferīši cīnās ar miegainību. Izrādījās, ka lielākā daļa no viņiem atver logu, noregulē klimata kontroli uz zemāku temperatūru salonā, pagriež skaļāk radio, rada sev diskomfortu, piemēram, ie-kniebjot. Topā ir arī stimulējošie dzērieni, sākot ar kafiju un beidzot ar enerģijas dzērieniem.

“Miegainība ir organisma signāls, ka vajag izgulēties, tādēļ visi tā saucamie pretmiega līdzekļi ir ar ļoti niecīgu efektu un palīdz tikai īsu brīdi. Tie nenovērš galveno problēmu – organisma nepieciešamību pēc miega. Arī izsalkuma sajūtu taču neremdinās kniebšana vai loga atvēršana,” atklāj Leons Blumfelds.

Kāda tad ir pareiza rīcība? Pirmkārt, pirmajā piemērotā vietā vajag nobraukt malā un apstāties, arī tad, ja līdz galamērķim palikuši nieka pārdesmit kilometri. Otrkārt, ērtāk iekārtoties sēdeklī un pagulēt ne ilgāk par 15 – 20 minūtēm. Lai nenogulētu ilgāk par vēlamo laiku, viedtālrunī var uzstādīt modinātāju. Pēc divdesmit minūtēm iestāsies tā saucamā dziļā miega fāze, kad pamosties un vadīt automašīnu būs visai grūti.

Pēc pamošanās jāizkāpj no auto, mazliet jāizkustas un tad var braukt tālāk. Kombinācijā ar miega brīdi ļoti labi darbojas arī kafija. Viens no variantiem – iedzert pusi krūzes pirms iemigšanas, jo kofeīna iedarbība parādīsies tikai pēc 20 minūtēm, bet otru pusi – pēc pamošanās. Tad mundrums saglabāsies zināmu laiku, bet, braucot tālākus ceļa gabalus, šo paņēmienu var atkārtot. Pirmajā reizē var arī neizdoties iemigt uz tik īsu brīdi, bet profesors teic, ka ar laiku šo paņēmienu var iemācīties.

Miegainības pētījuma rezultāti

Augsts iemigšanas risks ir šoferiem vecuma grupā no 18 līdz 40 gadiem.

Kravas automašīnu vadītājiem tas konstatēts ievērojami biežāk (20,5%) nekā vieglo automašīnu vadītājiem (11,2%).

No plkst. 15 līdz 18 augsts iemigšanas risks vērojams 1,7 reizes biežāk nekā laikā no plkst. 9 līdz 15.

Aptauja rāda, ka ievērojami paaugstinātu risku iemigt pie stūres pēdējā gada laikā vismaz vienu reizi piedzīvojuši 63,5%, reizi mēnesi – 22,5%, bet katru nedēļu – 6,9% autovadītāju.

Reālu sekundes miegu pie stūres pēdējā gada laikā piedzīvojuši 34,6% autovadītāju.

Darbs maiņās būtiski paaugstina miegainību pie stūres.

Vīrieši raud. No prieka, no bēdām un no sāpēm. Par to nav jākaunās. Lūdzu, neaizliedz savam dēlam raudāt! Neaizliedz baidīties! Neaizliedz dusmoties. Nepiespied bloķēt savas emocijas, apspiest pārdzīvojumus. Labāk māci apzināties savas jūtas, nosaukt tās vārdā un izdzīvot. Un tad dēli izaugs stipri, veseli. Īsti vīrieši.

Šādu vēstījumu vēlas nodot daudzu grāmatu vecāku auditorijai autore, psiholoģe un blogere Irina Česnova (“Chesnova.livejournal”), kura, balstoties savā pieredzē, dalās ar septiņiem galvenajiem noteikumiem zēnu audzināšanā. Viņasprāt, šie noteikumi varētu palīdzēt vecākiem nepalaist garām svarīgas lietas dēlu audzināšanā.

Par to viņa raksta savā blogā, atbildot uz kādas mammas vēstuli: “Ļoti vēlētos palasīt par tēmu: zēnu audzināšana. Līdz šim esmu noskaidrojusi, ka viņiem līdz 12 gadu vecumam nepieciešams sniegt daudz maiguma. Esmu divu dēlu, dvīņu mamma, viņiem tagad ir gadiņš. Vēlētos nepalaist garām kaut ko svarīgu.”

“Man arī aug zēns. Viņam ir jau septiņi gadi. Un es ļoti vēlētos pateikt kaut ko jaunu, svaigu, ne banālu. Baidos, ka neizdosies. Es pati daudzējādā ziņā virzos uz priekšu taustoties. Ir lietas, uz kurām es paļaujos un kuras mani lieliski atbalsta. Bet tās jūs gan jau zināt tikpat lieliski arī bez manis,” tā savu noteikumu uzskaitījumu sāk psiholoģe.

Kā mēdz teikt, ideālo vīrieti var laist pasaulē tikai tu pati. Dzīvo, dzīvo mūsos ilgas pēc ideāla. Ideāls, tātad, bruņinieks. Darba rūķis. Akmens siena. Vārdu saimnieks. Domu lasītājs. Plecs! Bet vēl – uzmanīgs, rūpīgs, vīrišķīgs, uzticams.

Lai zēns tāds izaugtu, viņu par tādu jāaudzina. Lai zēns izaugtu (labi, teiksim tā – par īstu vīrieti) par vienkārši labu cilvēku, kuram patīk dzīvot, viņam (un starp citu, tieši tāpat kā meitenēm), ir ļoti svarīgi tālāk minētie noteikumi!

Mīlestība, uzmanība, pieskārieni

Caur mammas mīlestību, viņas attieksmi, viņas jūtām, skatienu bērns mācās mīlēt un pieņemt sevi. Pieskārieni, apskaušanās, labi vārdi – vispārliecinošākais pierādījums tam, ka bērns ir dārgs un vērtīgs.

“Mūsu zēniem fatāli neveicas. Viņus kopš bērnības radina pie tā, ka jābūt “īstam vīrietim”, neraudāt, nečīkstēt un prast paciest sitienus. Bet pēc tam mammas (un tēti pat vēl vairāk) bieži saviem bērniem burtiski nozog glāstus, ierobežo apskāvienus un skūpstus, kaunina par vājumu, asarām un neprasmi pastāvēt par sevi. Rezultātā, šādiem zēniem tiek traucēta personības integritāte: viņu “sievišķā” daļa (prasme izrādīt maigumu, līdzjūtību, spēju līdz pārdzīvot, parādīt savas sāpes) neattīstās, atmirst. Un pēc tam izaug “īsti vīri”, jā, nespējīgi ne izrādīt savas jūtas, nedz saprast citu cilvēku jūtas… Tādēļ skūpstiet savus zēnus (protams, arī meitenes), piespiediet sev klāt, nenoliedziet viņu “sievišķību”, viņu jūtas, nebaidieties, ja viņi izaug maigi. Mīlestība ir pats galvenais, ko tu viņiem vari sniegt,” savā grāmatā “Mazulis. Mammas laime” norāda psiholoģe.

“Mīlestība – tā nav visatļautība. Un arī ne superkontrole. Ne hiperaprūpe. Arī ne akla pašupurēšanās (“es visu sevi veltīju tev!”). Mīlestība – tā ir dziļa, silta pieķeršanās, piesaiste, tā ir tuvība, spēja būt līdzās, kad tas ir nepieciešams, un palaist, kad pienāk laiks. Runā, ka mātes bezgalīgā mīlestība sabojā bērnu. Tā tas nav. Tā sabojā tikai šajā gadījumā, ja, bezgalīgi mīlot bērnu, mēs nemīlam un apzogam paši sevi, aizmirstot par savām vajadzībām, interesēm, labklājību, ja mazulis tikai aprij mūsu mīlestību. Iemācīties mīlēt viņš varēs tikai tad, kad redzēs, ka vecāki viņu ļoti mīl, bet vienlaikus viņi mīl arī sevi un mīl viens otru,” uzsver Česnova.

“Man šķiet, tas ir svarīgi: no zēna par vīrieti izaugušais būs spējīgs uz dziļām, tuvām, patiesām attiecībām ar sievieti tad, kad viņš šīs attiecības būs izveidojis ar savu māti. Šajās attiecībās pastāv pieķeršanās, piesaiste, cieņa, autonomija, un nav manipulāciju, nepastāv robežu nojaukšana un lomu inversija (kad dēls kļūst par mātes “emocionālo laulāto”, ja mātei pašai nav vīrieša vai arī vīrietis ir, bet ar viņu ir sarežģītas attiecības),” akcentē psiholoģe.

Sasniegumu atzīšana

Viņa sasniegumu, uzvaru, viņa “labestības” atzīšana, tā atzīšana, ko viņš spēj, var un ir tā vērts. Tas dēlam ļauj sajust sevi kā svarīgu, pārliecinātu, veiksmīgu. “Mani klienti – vīrieši (burtiski katrs no viņiem) cieš no tā, ka kaut kad bērnībā viņi no saviem vecākiem nav jutuši šo atzinību – pirmkārt, jau no tēviem. Viņus apspieda, kritizēja, nenovērtēja. Viņiem neticēja. Viņiem uzvēla savas traumas. Viņi nedzirdēja tādus vajadzīgus, iedvesmojošus vārdus, kā: “Es lepojos ar tevi, dēls, tu esi lielisks!” stāsta psiholoģe.

Bērniem, kuri nav baudījuši šo vecāku atzinību, ir ļoti grūti psiholoģiski izaugt un kļūt par nobriedušiem pieaugušajiem. Viņi ir atkarīgi no svešiem vērtējumiem, šaubās par sevi un pastāvīgi, jebkurā veidā cenšas pierādīt, ka viņi ir, viņi eksistē un uz kaut ko ir spējīgi.

Atbalsts un aizsardzība

Psiholoģe norāda, ka bērniem jau ļoti agri mēģina ieborēt, ka viņiem pašiem ir jāaizstāv savas intereses un jāprot pastāvēt par sevi. Tas ir nepareizi. Jebkura vecuma bērnam, vai tas būtu jaundzimušais, vai pusaudzis, ir jājūt, ka viņš tiek aizsargāts (nevis siltumnīcas apstākļos apsargāts, bet tieši aizsargāts), ka viņam ir uz ko paļauties un, ja tas nepieciešams, palūgt palīdzību. Un šī palīdzība būs.

Tie zēni, kuri auguši šādā atbalstošā vidē, ar laiku paši kļūst par tiem, kuri prot aizsargāt – savas vērtības, savu ģimeni, savus bērnus.

Atšķirīgā pieņemšana un cieņa

“Mūsu bērni kaut kādā ziņā ir līdzīgi mums, bet kaut kādā ziņā – nepavisam nē. Un šis “nepavisam nē” ļauj viņiem būt unikāliem un neatkārtojamiem. Lai bērns augtu harmonijā ar sevi un viņam būtu iespēja dzīvot savu dzīvi, viņa neatkārtojamību, viņa atšķirību no citiem (ieskaitot mūs pašus) ir jāatzīst un jāciena, nevis jāiznīdē.

Piemēram, mans Griša ir ļoti līdzīgs man – tāds pats saulains, dzīvespriecīgs, līdzsvarots. Audzināt bērnu, kurš praktiski ir tava kopija (savās labākajās izpausmēs), kuru tu saproti un jūti kā sevi pašu, ir ļoti viegli un saprotami.

Bet manas paziņas dēls, tieši pretēji, – viņas vīra kopija, ar kuru viņai bija nogurdinošas attiecības un mokoša šķiršanās. Vēl tur bija daudz iesaldētu, nepārstrādātu aizvainojumu, kas negribot atsaucas uz to, ka dēls ir tik līdzīgs bijušajam vīram – tāpat staigā, skatās, runā un tur karotīti.

Manai paziņai bija nepieciešams ilgs laiks un liels iekšējs darbs, lai kaitinošais īpašību plīvurs nekristu uz dēlu kā tēva ēnu, bet gan atsevišķu, reālu cilvēku, sāktu viņu iepazīt, pamanīt un atbalstīt viņā visu labo, gaišo, individuālo,” savā pieredzē dalās psiholoģe.

Tiesības uz savām domām, interesēm un plāniem, sapņiem, aizraušanām, savi izvēli un savu ceļu

Dēliem jāsniedz iespēja sevi parādīt, izrādīt patstāvību, strīdēties, aizstāvēt to, kas viņiem ir svarīgs un dārgs, būt savam skatījumam. Pieņemt personīgus (pat kļūdainus, mūsu, vecāku skatījumā) lēmumus, nepiekrist, rīkoties pa savam un sastapties ar savu darbību sekām. Tikai tā viņi varēs izaugt patstāvīgi, atbildīgi un pārliecināti par saviem spēkiem.

“Tu vaicāsi, kādus lēmumus var pieņemt trīs gadus (piecus vai 10 gadus) vecs bērns? Jebkurus no ikdienas dzīvē sastopamajiem, kuri neapdraud viņu dzīvību un veselību (un arī apkārtējo cilvēku): pusdienot vai doties uzkrāt apetīti līdz vakariņām, vai dalīties ar rotaļlietām smilšu kastē, ar ko draudzēties un kādu pulciņu izvēlēties.

Nobrieduša vīrieša uzvedības modelis, attiecības, pieaugšana

Lai kļūtu vīrišķīgs un stiprs, acu priekšā jābūt labam piemēram. Ir jābūt kādam, kam zēns vēlētos līdzināties. Kāds, ar ko dalīties savos “vīriešu noslēpumos” un aizraušanās. Kāds, kurš parādīs, kā jāattiecas pret darbu, mīļoto sievieti, pašam pret sevi. Kā rīkoties, komunicēt ar cilvēkiem, veidot attiecības, risināt konfliktus, izdarīt izvēli, sasniegt mērķus, noteikt robežas un noteikumus. Kāds, kurš neatgrūdīs, nekauninās, nesitīs pa rokām un mācīs nebaidīties no konkurences, bet spēlēsies, atbalstīs, mudinās uz iniciatīvas parādīšanu un atzīs sasniegumus.

Vislabākajā variantā, ja šis cilvēks būtu tēvs. Bet, ja kaut kādu apstākļu dēļ tēvs nevar būt piemērs, par tādu var kļūt audžutēvs, vectēvs, krusttēvs, onkulis vai (un tā mēdz būt) treneris sporta skolā.

Bez paaugstinātām prasībām un ambiciozām gaidām; aizliegtās frāzes

Manam bērnam jābūt vislabākajam, visveiksmīgākajam, teicamniekam, čempionam, ģēnijam – šādas prasības un cerīgas ir ļoti bīstamas. Pirmkārt jau ar to, ka mīlestība pret bērnu tajās neeksistē. Bērnu nemīl. Viņa ideālo veidolu lolo un mīl, bet pašu – dzīvu, tādu, kāds viņš ir – nē. Un bērns to jūt! Nesaprot, neapzinās, nejūt. Un ar šo iekšējo sāpi, kas burtiski žņaudz, viņam nākas nodzīvot, iespējams, visu dzīvi.

Frāzes, kuras jāaizmirst visām mammām, tētiem un arī vecvecākiem, kuri audzina zēnus:

• Tev nesanāk (tu nevari, neproti), ļauj man!
• Tu vēl esi par mazu, lai tev būtu savas domas!
• Tev nav tiesību, tikai pienākumi.
• Nelien (neaiztiec, nedari) – sasitīsies (savainosies, saslimsi)!
• Ko tu čīksti, kā meitene?! Tu vari. Ej un dari!
• Kā tev nav kauna?! Tu taču esi vīrietis! Vīrieši neraud (nebaidās)!
• Un te vēlreiz ir vērts atgādināt psiholoģes teikto: “Vīrieši raud. No prieka, no bēdām un no sāpēm. Par to nav jākaunas. Lūdzu, neaizliedz savam dēlam raudāt. Neaizliedz baidīties! Neaizliedz dusmoties. Nepiespied bloķēt savas emocijas, apspiest pārdzīvojumus.
• Labāk māci apzināties savas jūtas, nosaukt tās vārdā un izdzīvot. Un tad dēli izaugs stipri, veseli. Īsti vīrieši.”

Teju divas trešdaļas Eiropas iedzīvotāju mīt lielākās vai mazākās pilsētās, tāpēc var droši teikt, ka pilsētvide ir mūsu mājas un tas pūrs, ko nodosim nākamajām paaudzēm. Dzīves kvalitāti pilsētvidē nosaka dažādi kritēriji, piemēram, gaisa piesārņojums, ilgtspējīga attīstība, prātīga atkritumu apsaimniekošana un citi, par kuriem interesējas ne tikai zaļi domājoši ļaudis, bet arī žūrijas pārstāvji, kuri ik gadu izvēlas vienu pilsētu, lai tai piešķirtu Eiropas Zaļās galvaspilsētas titulu.

Kas ir Eiropas Zaļā galvaspilsēta?

Šāda iniciatīva aizsākās 2006. gadā Tallinā pēc bijušā pilsētas mēra Jiri Ratasa ieteikuma. Pie viena galda apsēžoties 15 Eiropas pilsētu pārstāvjiem un Igaunijas Pilsētu asociācijai, tika parakstīts kopīgs saprašanās memorands par šāda goda nosaukuma izveidi. Četrus gadus vēlāk Zaļās galvaspilsētas vārds bija oficiāli iedibināts, un kopš tā laika šo titulu ieguvušas deviņas pilsētas. Pirmā uzvarētāja 35 valstu konkurencē bija Stokholma (Zviedrija). Nākamā zaļākā Eiropas pilsēta izrādījās Hamburga (Vācija), 2012. gadā Vitorija (Spānija) un Nante (Francija) 2013. gadā. Gadu vēlāk Eiropas Zaļās galvaspilsētas vārdu nesa Kopenhāgena (Dānija), pēc kuras tituls nonāca pie Bristoles (Lielbritānija), tad 2016. gadā to ieguva Ļubļana (Slovēnija), pērn Esene (Vācija). Šogad Eiropas Zaļā galvaspilsēta ir Nīderlandes pilsēta Neimegena, bet nākamgad stafeti pārņems Norvēģijas galvaspilsēta Oslo.

Šķiet, teju neiespējami tik plašā iespēju klāstā objektīvi izvēlēties tikai vienu godalgotā vārda nesēju, tāpēc īpaša žūrija, kuras sastāvā ir Eiropas Parlamenta, Eiropas Komisijas Reģionu komitejas, Eiropas Vides aģentūras, organizācijas Vietējās pašvaldības ilgtspējībai, Pilsētas mēru pakta biroja un Eiropas Vides biroja pārstāvji, atlasījuši striktus kritērijus, pēc kādiem pilsētas, kuras pašas sevi piesaka, ik gadu tiek vērtētas.

Zaļais brīnums Nīderlandē

2018. gada Zaļā galvaspilsēta Neimegena atrodas Nīderlandes austrumos un tiek uzskatīta par senāko valsts pilsētu. Tajā dzīvo 170 000 iedzīvotāju. Šīs vietas svarīgākais simbols ir upe Vāla, kuras krastos pilsēta arī attīstījusies. No pilsētas, kur dzīvojamā zona kādreiz bija atdalīta no darba un atpūtas teritorijām, pašlaik ir pārvērtusies mūsdienīgā, vienotā un noteikti zaļi domājošā pilsētā.

Neimegenas mērķis, piedaloties Zaļās galvaspilsētas kampaņā, ir pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam aicināt kļūt par veselīga dzīvesveida piekritējiem, attīstot vidējā pilsētas iedzīvotāja domāšanu ilgtspējīgas attīstības virzienā. Neimegenas vadība organizēja kampaņu Zaļie savienojumi, veicinot pilsoņu līdzdalību zaļās un zilās infrastruktūras un bioloģiskās daudzveidības projektu izstrādē, no kuriem daļa pašlaik tiek īstenota.

Sabiedrības līdzdalība svarīga arī enerģētikas projektos. Pilsētā izveidots vējdzirnavu parks, kura īstenošanā roku rokā strādāja pašvaldība un dabas un vides nevalstiskās organizācijas. Pilsētas iedzīvotāji mobilizēja tūkstošiem cilvēku, kas iegādājās vēja turbīnu akcijas. Tieši iedzīvotāju iesaistīšanās palīdzēja projektam no idejas kļūt par īstenību. Kopš 2016. gada Neimegenas vēja parks ir saražojis pietiekami daudz enerģijas, lai nodrošinātu jaudu vairāk nekā 7000 mājsaimniecībām jeb 10% no visas pilsētas. 2050. gadā Neimegena plāno būt pilnīgi neatkarīga no citiem enerģijas avotiem un uzskata, ka visu pilsētai nepieciešamo enerģiju spēs saražot pati.

Drošāka, veselīgāka transporta plūsma

Pēdējos desmit gados Neimegena ir veiksmīgi īstenojusi transporta un teritorijas plānojumu, padarot to draudzīgāku riteņbraucējam. Pārmaiņas, kas vēl joprojām turpinās, vērstas uz satiksmes nomierināšanu, sabiedriskā transporta kvalitātes uzlabošanu un augstas kvalitātes pilsētu un reģionu riteņbraukšanas maršrutu attīstību, lai samazinātu nepieciešamību lietot privāto auto. Turklāt pilsēta samazinājusi sabiedriskā transporta sistēmas atkarību no fosilā kurināmā par 100%: visi autobusi kā degvielu izmanto dabasgāzi, kas ir uzlabojis gaisa kvalitāti. Ierīkots arī 43 kilometrus garš riteņbraucēju celiņu tīkls. Neimegenā teju 630 kilometru garumā izveidoti dzīvojamos rajonus savienojoši ceļi, kuros neveidojas sastrēgumi un satiksme nav bīstama riteņbraucējam. Lielie autoceļi ir savienoti ar piebraucamajiem ceļiem pilsētai, kuriem blakus atrodas arī riteņbraucēju josla. Velosipēdisti piedalās satiksmē, izmantojot lielākos krustojumus un satiksmes plūsmas regulējošus apļus, tādējādi kļūstot par pilntiesīgiem satiksmes dalībniekiem ar iespēju nokļūt teju katrā vēlamajā vietā, gluži kā tas iespējams autobraucējam. Rezultātā iegūts drošs sociālais klimats, saprotama satiksmes sistēma ar tādām priekšrocībām kā ievērojami tīrāks gaiss un mazāks trokšņu līmenis pilsētas centrā. Domājot par velosipēdistiem, tuvākajā laikā plānots riteņbraucēju ceļus pagarināt līdz 79 kilometrus garam vienotam tīklam.

Atkārtoti izmanto 67% atkritumu

Kad iedomājamies par zaļu domāšanu, protams, šis vārdu salikums asociējas ar atkritumu šķirošanu un to atkārtotu izmantošanu. Kopš 2014. gada 67% atkritumu Neimegenā tiek atkārtoti izmantoti. 2020. gadā ir mērķis šo rādītāju uzlabot līdz 75%. Visi atlikušie atkritumi tiek sadedzināti enerģijas atjaunošanai.

Sadzīves atkritumi netiek izgāzti – Neimegenā cenšas nodrošināt optimālu atkritumu plūsmas sinerģiju un izmantot tos ilgtspējīgas enerģijas ražošanai. Rūpniecisko atkritumu savākšana un atkārtota izmantošana nav pašvaldības likumdošanā noteikta. Šo darbu pilnībā veic komerckompānijas. Pilsētas vīzija šajā jautājumā ir pavisam vienkārša, proti, nodrošināt vidi, kur atkritumu likvidēšana izmaksā daudz, bet atkārtoti lietojama atkritumu plūsma ir bezmaksas. Tā cilvēki arvien vairāk pierod šķirot atkritumus, jo atbrīvoties no atkritumiem, kurus pēc tam var pārstrādāt, ir lētāk un vieglāk.

Ievērojamas investīcijas zaļos projektos

Domājot burtiski zaļi, Neimegena vēlas pārveidot pilsētu tā, lai 0,5 hektāru zaļa platība atrastos 300 metru attālumā no katras mājas. Zaļās zonas apjomu nenosaka nekādi valsts likumi, tas galvenokārt ir pašas pilsētas mērķis. Videi draudzīgā politika un attīstības virziens tika sākts jau 2007. gadā, un attīstības plāns ir sastādīts līdz 2020. gadam. Pilsētas pašvaldība ir izstrādājusi specifisku rokasgrāmatu ar noteikumiem, kā efektīvāk veidot pilsētvidi šajā jomā. Ūdens izmantošanas un notekūdeņu politika seko obligātajiem Eiropas tiesību aktiem, tomēr zaļās zonas attīstība visplašāk tiek apspriesta tieši ar iedzīvotājiem, ļaujot viņiem dalīties viedokļos un pašiem būvēt savu nākotnes pilsētu. Atsevišķs departaments pilsētā pašlaik strādā pie apmēram 230 dažādiem zaļajiem projektiem.

Ievērības cienīgas ir arī šīs pilsētas investīcijas savam šāgada titulam atbilstīgiem nākotnes plāniem. Šogad plānots investēt aptuveni miljonu eiro zaļās zonas attīstīšanai. Neimegena sadarbosies ar kaimiņu pašvaldībām, lai turpinātu Lingezenges parka attīstīšanas otro posmu. Tas plānots kā 17 000 hektāru liels zaļais gredzens ap pilsētas teritoriju. Iepriekš lauksaimniecībā izmantota zeme tiek pārveidota par atpūtas un ainavu parku starp Nīderlandes pilsētu Arnemu un Neimegenu. Pirmajā parka attīstības posmā investēti 68,5 miljoni eiro, no kuriem 3,8 miljonus finansējusi Neimegena. Pašlaik parks ir teju pabeigts un ir sācies otrais izstrādes posms, kas ilgs līdz 2025. gadam.

Kopš 2016. gada katru gadu 300 000 eiro tiek ieguldīti pēc iedzīvotāju iniciatīvas ierosinātos ekoloģijas projektos. Turpinās arī kampaņa, kuras laikā katru gadu tiek iestādīti 10 000 jaunu koku. Dzīvojamo rajonu uzlabošanai pilsēta ik gadu atvēl 375 000 eiro. Šie ir tikai daži no neskaitāmajiem virzieniem, kā šāgada Zaļā galvaspilsēta līdz šim izmainījusi savu pilsētvidi un plāno to darīt arī turpmāk.

Pilsēta zaļa. Bet cilvēki?

Cik daudz no šiem plāniem un paveiktā jūt pats pilsētas iedzīvotājs? Latvietis Kristaps (25) ir dzīvojis Neimegenā un uzskata, ka ne tikai šī pilsēta, bet visa Nīderlande noteikti rūpējas par zaļu dzīvošanu.

“Katru dienu uz skolu 15 minūtes ar velosipēdu, uz treniņu ar velosipēdu. Pat uz naktsdzīvi devos ar ciskudrilli! Tas bija tik vienkārši. Atgriežoties Latvijā, tā pietrūka visvairāk. Ārā snieg vai līst, bet Neimegenā visi dodas ielās ar velosipēdiem – tas bija mans kultūršoks, atgriežoties Latvijā un saprotot, ka mums līdz velosipēdu kustībai un kaut nedaudz līdzīgam dzīvesveidam vēl ļoti tālu,” iespaidos dalās Kristaps.

Zaļa domāšana un pilsētvides attīstība cildināma ne tikai vienā titulu ieguvušajā pilsētā, bet arī tajās, kas iekļuvušas finālā, cīnoties par šo godu. Piemēram, par 2019. gada titulu cīnījās 14 pilsētas, no kurām labāko piecniekā starp Lahti (Somija), Ģenti (Belģija), Lisabonu (Portugāle) un uzvarētāju Norvēģijas galvaspilsētu Oslo iekļuva arī Igaunijas galvaspilsēta Tallina.

Tallinā pašlaik dzīvo Anete (26), kura atzīst, ka pamanījusi vairākas svarīgas iezīmes zaļajā domāšanā. “Patīk, ka pilsētas rezidentiem ir bezmaksas transports, kā arī iespējams nodot plastmasas un stikla pudeles, pretī saņemot kuponu, ko var izlietot lielveikalos,” par dzīvi mūsu kaimiņvalstī stāsta latviete.

Lūgta salīdzināt dzīvi ārpus Latvijas un tepat, Rīgā, sieviete atzīst, ka mums vēl daudz, kur augt. “Dzīvojot ārzemēs, ikdienā pārvietojos ar divriteni. Rīgā, braucot ar velosipēdu, bieži rodas bīstamas situācijas – ja braucu pa ielu, auto ir tik tuvu, ka var aizķert. Ļoti neērti veikt kreiso pagriezienu, jo daži autobraucēji neuzskata, ka velosipēdi piedalās satiksmē. Tiek spriests, ka jauniešiem ir vairāk jākustas, bet infrastruktūra to neveicina,” ar nožēlu atzīst Anete.

Pilsēta kā baranka – ar tukšu vidu

“Eiropas Komisija Rīgai jau gadiem draud ar sankcijām, jo vairākas piesārņojuma monitoringa stacijas, piemēram, Brīvības un K. Valdemāra ielā, uzrāda negatīvus datus. Ir bijuši visādi plāni, kā gaisa piesārņojumu mazināt, tomēr rīcība ir vērsta nevis uz problēmas atrisināšanu, bet īslaicīgu novēršanu. Centrā tieši transports rada gaisa un trokšņu piesārņojumu,” skaidro Oto Ozols. “Gaisa, trokšņu piesārņojums un citi negatīvie apstākļi ietekmējuši to, ka cilvēki pamet Rīgu: kopš 1997. gada centrā iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 76 tūkstošiem. Ļaudis pārvācas uz Pierīgu. Galvaspilsēta veidojas kā baranka – ar tukšu vidu. Autotransporta radītais troksnis rada būtisku diskomfortu apmēram 57 tūkstošiem jeb gandrīz 9% Rīgas iedzīvotāju, ap 30 tūkstoši varētu saskarties ar būtiskiem miega traucējumiem.”

Arhitekts norāda – katru gadu Rīga kļūst arvien pelēkāka, jo koku skaits samazinās, tie iet bojā sāls un piesārņojuma dēļ, bet jauni netiek stādīti. “Šogad plāno nocirst 360 kokus un to vietā iestādīt tikai trīsdesmit,” ilustrē arhitekts.

Kā vēl vienu problēmu viņš min neproduktīvu komunikāciju, gan veidojot vienotus un cilvēkiem izdevīgus sabiedriskā transporta tīklus ar Pierīgu un blakusesošajām pilsētām, gan organizējot akcijas un reālus projektus ar iedzīvotājiem un organizācijām, kas iestājas par zaļu domāšanu un pārmaiņām pilsētvidē. “Joprojām pilntiesīgi neizmanto Park and ride, pilsētā nav redzamas riteņbraukšanas velosipēdu stāvvietas, visur tikai mašīnas. Rīga dzīvo kā uz tādas izolētas salas, nesadarbojoties ar apkārtējo pilsētu pašvaldībām. Netiek attīstīts ērts, kvalitatīvs sabiedriskais transports. Attīstība notiek nesaprotamā virzienā. Salīdzinājumam – Stokholmā un Rīgā 2000. gadā iedzīvotāju skaits bija vienāds. Kopš tā laika Zviedrijas galvaspilsētā cilvēku skaits palielinājies par 15%, Rīgā par 11% sarucis. Bēgam paši no savas galvaspilsētas. Paradoksāli, ka citās pilsētās, kurās iedzīvotāju skaits pieaug, atrodas vieta gan gājējiem, gan velobraucējiem, bet Rīga tikmēr zaudē iedzīvotājus un pilsētvide stagnē.”

Uzlabojumus pilsētvidē var veikt vienkārši, un tas nemaksā daudz, bet tas ir jāgrib, jāmaina domāšana, pieeja. Diemžēl līdz vienotai nākotnes vīzijai mums vēl jāizaug. Velojoslas, sabiedriskā transporta joslas un citas pārmaiņas, kuru ieviešana ir vienkārša un nemaksā daudz, dotu skaidru prioritāti un priekšrocības cilvēkiem mainīt paradumus.

Eiropas Zaļās galvaspilsētas rādītāji:

* gaisa kvalitāte;

* klimata pārmaiņu seku mazināšana un pielāgošanās tām;

* ekoinovācija un ilgtspējīga nodarbinātība;

* energoefektivitāte;

* pilsētas zaļās zonas, kurās zeme izmantota ilgtspējīgi;

* integrēta vides pārvaldība;

* vietējais transports;

* daba un bioloģiskā daudzveidība;

* akustiskās vides kvalitāte;

* atkritumu ģenerēšana un apsaimniekošana;

* notekūdeņu attīrīšana;

* ūdens resursu apsaimniekošana.

Vispārēji apkopojot Zaļās galvaspilsētas veiksmīgas receptes sastāvdaļas, tā ir pilsēta, kuras pārvaldībā izteikta loma ir ekoloģiskai pilsētvidei. Zaļā galvaspilsēta pilnīgi noteikti domā par ilgtspējīgu pilsētvides plānošanu, ieklausās līdzīgi domājošo cilvēku un biedrību ieteikumos, ievieš mūsdienīgus vides problēmu risinājumus, aicina pilsētniekus izvēlēties pārvietoties ar divriteņiem vai kājām, palielina zaļās zonas, rūpējas par gaisa kvalitātes un trokšņu piesārņojuma mazināšanu, padarot pilsētu ne tikai veselīgu un pievilcīgu saviem pamatiedzīvotājiem, bet arī tūristiem.

Cik zaļi dzīvojam Rīgā?

Neviļus uzzinot par to, cik grandiozas pārmaiņas un miljonus plāno investēt šāgada Eiropas Zaļā galvaspilsēta vai cik vienkāršiem paņēmieniem vidi attīsta mūsu kaimiņvalstis, rodas jautājums – kāda situācija pašlaik ir Rīgā, un vai arī mēs domājam zaļi? Atbildes palīdz sameklēt arhitekts Oto Ozols, kurš pats aktīvi iestājas par pilsētvides uzlabošanu, ikdienā pārvietojas ar divriteni un saredz pāris lielu caurumu Rīgas nākotnes plānos.

Uz Eiropas galvaspilsētas titulu var pretendēt pilsētas, kurās iedzīvotāju skaits pārsniedz 100 000, tas nozīmē, ka Latvijas gadījumā tā varētu būt tikai Rīga.

“Salīdzinot ar citām Eiropas pilsētām, Rīga uzreiz aiz Reikjavīkas, kurā dzīvo 62% iedzīvotāju, ir otrajā vietā – mūsu galvaspilsētā dzīvo 52% no visiem valsts iedzīvotājiem. Lielpilsēta nosaka to, kāda ir dzīves kvalitāte visā Latvijā, jo katrs otrais dzīvo Rīgā,” skaidro arhitekts.

Izvērtējot jau konkrētas problēmas, arhitekts izceļ, ka pirmā un vienkāršāk īstenojamā joma – autoplūsmas samazināšana un riteņbraucēju kustības attīstība – galvaspilsētā nenotiek. Piemēram, pa Skolas ielu dienā pārvietojas ap 4000 riteņbraucēju, pār Vanšu tiltu pārbrauc teju 6000 – kāpēc mēs nedomājam par saviem ļaudīm?

Arhitekts pastāsta, ka 18% jeb 115 000 rīdzinieku vismaz reizi nedēļā brauc ar velosipēdu. “Tie ir cilvēki, kuri varētu braukt ar riteņiem ikdienas gaitās, samazinot sastrēgumus, uzlabojot gaisa kvalitāti. Bet, lai tas notiktu, nepieciešama droša, kvalitatīva veloinfrastrukūra. 80% cilvēku dzīvo 30 minūšu jeb nepilnu astoņu kilometru braucienā no pilsētas centra. Reljefs ir līdzens – tie visi ir faktori, kuri parāda, ka Rīgai ir neizmantots potenciāls,” norāda speciālists. Veloinfrastrukūra ir nevis pašmērķis, bet instruments, kā padarīt pilsētu tīrāku, drošāku un mazināt gaisa piesārņojumu. “Rīgai kā pilsētai nav vienota skatījuma, kā šo jomu nākotnē attīstīt. Pilsētas attīstības plānā minēts, ka galvenais ir gājējs un riteņbraucējs, bet investīciju plānā atvēlēti miljoni maģistrāļu fragmentu veidošanai. Riteņbraucējiem – gandrīz nekā. Piemēram, Satiksmes departaments plāno A. Čaka ielā paplašināt braukšanas joslu, vietu gājējiem līdz ar to samazinot, kas ir pilnīgi pretēji tam, ko dara zaļi domājoša pilsēta,” atzīst Oto Ozols.

Viens no arhitekta ieteikumiem ir eksperimentēt. “Pilsētas, kas ieguvušas Zaļās galvaspilsētas titulu vai labus vērtējumus, šo godalgu tīkojot, nebaidās eksperimentēt. Lielisks piemērs ir akcija Diena bez auto, ko rīdzinieki pietiekami neizmanto. Mēs varētu reizi mēnesī automašīnām slēgt Tērbatas ielu un atvērt to tikai gājējiem un riteņbraucējiem. Šādas kampaņas un uzdrīkstēšanās citviet jau notiek, tas neko nemaksā, toties efektīvi pievērš cilvēku uzmanību, arī skaidro un parāda, ka pilsētvide var būt labāka, cilvēcīgāka,” ierosina speciālists.

Mūsu eksperts Oto Ozols, arhitekts

Sējas pagasta uzņēmējs Teodors Karlsons pirtī iet gandrīz katru dienu. Un ne jau tāpēc, ka viņa ģimenes īpašumā ir Pirts muzejs, kurā ir astoņas pirtis, gandrīz visas kurināmas un lietojamas. Teodors nepiekrīt Latvijā kultivētajam uzskatam, ka pirtī iešana var būt tikai ietilpīgs rituāls. Viņš ir pārliecināts, ka daudz svarīgāk pirtoties regulāri, pietiekami bieži, jo tikai tā rodas īstais labums veselībai.

Gandrīz vienmēr mans rīts sākas pirtī. Tas nav rituāls, bet process. Pēc vēsas dušas izsildos 10–15 minūtes. Citi šādu laika sprīdi pavada, dzerot rīta kafiju, bet es tonizējos pirtī. Pēc tam atkal auksta duša, un – asinsrite uzjundīta, organisms pamodies. Esmu gatavs dienai,” savu recepti atklāj Teodors. Tas ir arī brīdis palikt domās ar sevi.

Retumis viņš bauda arī garāku rituālu, kura laikā lutina miesu ar dabas labumiem, malko tēju un peras ar slotiņām. Sievai Evitai gan pērties netīk, viņa izsildās un masējas: “Baudu pirti nesteidzīgi un ilgi, mērenā siltumā. Ja uzrodas kāds pirtnieks, noteikti grib mani nopērt, būšot tik labi kā nekad. Paldies, es saku, vari pamasēt mani, ja vēlies, neko vairāk. Katram jāsajūt, kas viņam pirtī labāk der, nevis jādara tā, kā citi vai kā skaitās pareizi.”

Viss sākās ar Fričonkuli

Iedvesmu Pirts muzeja izveidei Teodors Karlsons savulaik smēlies Somijā. Šo brīvdabas ekspozīciju Mūrames pilsētā Somijas vidienē iekārtoja par valsts un pašvaldības līdzekļiem, pēc tam apsaimniekošanu uzticēja uzņēmējiem. Teodoram radās doma arī Latvijā izveidot vietu, kur apskatīt senās pirtis, saprast pirts evolūciju, ielūkoties būvniecības tradīcijās, iekārtojumā.

“Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā ir kādas desmit pirtis, tikai tās nedarbojas. Es gribēju, lai visas var sakurināt. Man pirts patīk kopš bērnības. Dzīvoju Valdlaučos, tur Fričonkulim bija kārtīga pirts. Mazotnē drīkstēju sēdēt tikai uz apakšējās lāvas, bet man ļoti gribējās augšā. Sākumā pērtuve bija diezgan vēsa, tad vīri atvēra krāsns durtiņas un lēja uz akmeņiem ūdeni. Gars bija maigs, patīkams,” apraksta Teodors.

Tādu krāsns tipu mēdz dēvēt par pusmelno – akmeņi ir iekšā mūrētajā krāsnī un saskaras ar dzīvo uguni, uguns liesmas tos uzkarsē pat līdz 800 °C. Princips līdzīgs kā melnajā pirtī, atšķirība vien tā, ka dūmi iet skurstenī, tādēļ telpa nekļūst melna. Šādā pirtī ir daudz karstāk nekā tādā, ko kurina ar pastāvīgās jeb nepārtrauktās darbības krāsni, kur akmeņi aplikti apkārt metāla kurtuvei.

Lai knariņi plunčājas

Vēlākos gados Teodors daudz ceļoja un visur centās apskatīt pirtis, un, ja iespējams, izmēģināt. “Gruzijā, Turcijā, Japānā vai Marokā par pirti dēvē pilnīgi ko citu nekā Latvijā. Tie var būt karstie avoti vai baļļas, taču visur ir galvenais princips – cilvēks izkarsējas un atdzesējas, gūst labsajūtu.

Latvijā viss sākās ar melno pirti, tāda tipa pērtuves bija izplatītas reģionos ap Baltijas jūru, īpaši ziemeļu daļā.

Visvairāk pirts kultūra saglabājusies Somijā. Arī viņiem, tāpat kā latviešiem senos laikos, pirts bija vieta, kur nomazgāties. Mūsējie vēlāk pārmetās uz vannu un dušu, bet somiem vairāk saglabājās pirts prieki.

Interesanti, ka, veicot pētījumus par pirts iedarbību uz veselību, somi vispār neietver aspektu, ka pirtī varētu neiet. Labumu veselībai viņi salīdzina, piemēram, starp divām un četrām vai vairāk reizēm nedēļā. Mūsu cilvēki brīnās: kā var atļauties tik bieži iet pirtī?! Taču tas nav garš rituāls, vien veselīga izkarsēšanās,” uzsver muzeja izveidotājs, kurš ir arī somu rūpnīcas Harvia Sauna&SPA pārstāvis.

Pie vienas no Pirts muzeja ēkām greznojas plāksnīte ar uzrakstu Latviskais mantojums. Šo kultūras zīmi piešķir lauku tūrisma uzņēmējiem, kuri saglabā tradicionālās vērtības un iekļauj tās mūsdienu dzīvē. Teodors lepojas, ka viņu izlolotajam muzejam tikusi šāda atzinība. Ģimene turpina pilnveidot un attīstīt muzeju.

Vēl daudz lielāks lepnums raisās Teodora sejā, kad viņš atver kāda pirts namiņa durvis. Uzvēdī smarža, tā īpašā, dūmpilnā, kas raksturīga tikai melnajai pirtiņai.

“Pirtis ir tikpat atšķirīgas kā dzīvojamās mājas. Kā katrs pirti izprata, tā būvēja. Starp citu, daudzām melnajām pirtīm augšā ir īpašas kastes – tās izmantoja iesala kaltēšanai. Tātad aplam cenšas iestāstīt, ka senais latvietis alu darīja un dzēra tikai svētkos,” nosmīn Teodors.

Ienākot jebkurā pirtī, kļūst skaidrs, kā to izmantoja. Par to liecina lāvu augstums un platums, attālums no griestiem. Var secināt, ka nereti mūsu senči pirtī tikai sēdējuši, nevis gulējuši uz lāvas, ļaujoties pērienam. Telpā salikti soliņi, tātad te vairāk mazgājās, diži rituāli nenotika. Ir arī krietni brīva telpa, kur knariņiem bērniem dzīvoties, droši vien lika baļļas ar ūdeni, lai mazie plunčājas.”

Muzejā patlaban apskatāmas vairākas pirtis no dažādiem novadiem – Vānes pagasta Kurzemē, Audriņiem Latgalē, no Rubenes Valmieras pusē… Senās pirtis te dzīvo otru mūžu, jo ir atjaunotas tā, lai varētu kurināt un izmantot. Ne visas ir melnās pirtis, celtas guļbūvē, un ne visas ir senas. Ir arī jaunas, pašu uzbūvētas. Vēl piecas pirtis uzbūvētas Karlsonu ģimenes mājas tuvumā, ir arī viens pārvietojamais namiņš.

Ķīnietis sniegā

Teodoram visvairāk patīk melnā pirts, taču tā visilgāk jākurina. Tomēr vienu tādu, visai prāvu, viņš speciāli uzbūvējis muzeja teritorijā. Reizi mēnesī to sakurina un par simbolisku samaksu piedāvā pirtsdraugiem izbaudīt melnās pirtiņas burvību.

Muzejā ierodas daudzi ārvalstu viesi. Ir tūristi, kuri līdzīgi kā Teodors katrā valstī sameklē pirti, lai labāk saprastu tautas mentalitāti.

Nesen bijusi kompānija no Ķīnas. Bijuši gatavi iet pirtī – pirmo reizi! Tikai nav sapratuši, kāpēc no karstuma jādodas ārā, kur sals un sniegs. Nobijušies. Taču viņus sajūsminājusi mūsu zāļu tēju dažādība un tas, ka dzeram tās ikdienā.

Citus muzeja viesus interesē tehniskas nianses, jo grib būvēt savu pirti.

“Stāstu, kāpēc bieži vien mūsdienu pirts labi neveic savu funkciju. Nedrīkst vecās tradīcijas jaukt kopā ar jauniem materiāliem! Ja guļbūvi izšuj ar dēļiem, nopako ar vati un vēl izlīmē ar speciālo foliju, bet neizveido labu ventilāciju, tad tā ir tikai konservu bundža, ne pirts. Citi saka – jā, bet ir logs… Patīkami, ka logs, bet galvenais ierīkot pareizu ventilāciju. Senatnē logs bija domāts kā gaismas avots. Tādēļ pirtiņu būvēja ar logu uz rietumiem, lai gaišs būtu ilgāk.

Labā pērtuvē jābūt pietiekami daudz gaisam, lai var elpot. Tādēļ guļbūve drīkst būt caura kā siets. Reiz Ālandu salās biju pirtī, kur pa spraugām varēju redzēt debesis. Ja ir jaudīga krāsns, tad gaisa apmaiņa neko sliktu nenodara.”

Kurš bija pērējs?

Teodors uzsver, ka senajiem latviešiem pirts bija vieta, kur nomazgāties. To izmantoja arī dziedināšanai un dzemdēšanai, jo bija gan sterili tīra vide, gan siltums un ūdens. Daudzās vecajās pirtīs ir kārts, uz tās uzmeta apģērbu. Vecie vīri atceras, kā no drēbēm krita laukā kukaiņi un paukšķēja uz sasilušajiem akmeņiem. Tātad pirtī arī tika vaļā no blusām un citiem rāpotājiem. Vēl latviskā pirts iezīmīga ar augu daudzveidību, ko tajā izmanto: zālītes, slotas, tējas.

“Latviešiem pirts ir saimes mazgāšanās vieta. Saime nebija tikai ģimene, radiņi, bet visi, kuri dzīvoja šajā sētā. Visi gāja pirtī, bet kurš no viņiem bija pirtnieks? Neviens! Diemžēl šobrīd tiek pavēstīts, ka bez pirtnieka pakalpojuma nemaz nevarot pirti izbaudīt, tas esot gandrīz vai nepieklājīgi,” pasmaida Teodors.

Nemocīt sevi stundām

Interesanti, ka senāk Krievijas kopīgajās pērtuvēs par pirtnieku dēvēja vīru, kurš uzmeta garu. Savukārt Austrijā ar šo vārdu apzīmē cilvēku, kurš stāv durvīs ar dvieli un enerģiski to plivina, lai izvēdinātu pērtuvi.

Teodors prāto, ka, iespējams, ideja par pirtnieka svarīgo lomu nākusi no romiešu pirtīm – tur cilvēku nomazgā, masē, lutina, rūpējas. Protams, ir jau patīkami, ja kāds prasmīgi un zinoši noper.

Daudzās mūsu pirtīs piedāvā jaudīgu rituālu, bet pasaulē pirts pārsvarā palikusi īsajā formātā. Latvijā rituāls pirtnieka vadībā notiek trīs četras, pat sešas stundas.

“Iedomājieties, kādu šoku piedzīvo organisms! It īpaši, ja cilvēks gandrīz nekad neiet pirtī. Manuprāt, tas nav veselīgi. Uzskatu, ka noderīgu rezultātu var gaidīt tikai pēc kādas desmitās reizes pie viena un tā paša pirtnieka. Jo vispirms pašam jāsaprot, ko vēlies no pirts. Tad tas jāsaprot pirtniekam, bet pēc tam tev jāspēj paņemt pirtnieka doto…” skaidro muzeja īpašnieks.

Teodors bilst, ka labāk pirtoties ne tik ilgi, bet regulāri. “Svarīgi atrast tieši savu recepti, kā pirtī gūt mieru, labsajūtu un harmoniju. Pirtnieks ir pēdējais, kas pirtī būtu vajadzīgs!”

Daži praktiskumi no Teodora un Evitas

* Teodors slavē liepu lūkus. Tos vāc pavasarī sulu kustības laikā – noņem liepai mizas sloksnes, tad no mizas korķa kārtas atloba plānās lūku sloksnes. Tās izkaltē, bet pirms došanās pirtī nedaudz izmērcē, satin vīkšķī un liek lina drāniņā. Ar šādu vīkšķi ir patīkami braucīt miesu, lūki kļūst gluži kā ziepes, maigi slideni. “Es to salīdzinātu ar ziepju putām romiešu pirtī, ko tīkami slidina pa ķermeni.”

* Teodors pirtī vienmēr izkarsē krustus. Bērnībā viņš redzējis, ka vīri tā dara, – laiž galvu lejā, slej dibenu gaisā, pēc iespējas tuvāk griestiem, kur karstāks. Tīkami izsilst arī mugura, mazinās saspringums.

* Senatnē par skrubi izmantoja smiltis, tās labi noberž ādu, arī netīrumus noņem. Vēl likti lietā graudi, piemēram, miežu putraimi, kas visai rupji samalti.

* Evitai patīk barojošais pirts skrubis no viršu medus spiešanas atlikumiem. Karlsoniem ir 30 bišu saimes un šā labuma netrūkst. Skrubī ir bišu vaski, čagas jeb tā dēvētie bišu krekliņi, kas paliek šūnās, vēl nedaudz medus. Vīri gan šo skrubi nelieto, jo tas ieķep ķermeņa apmatojumā.

* Maskai var izmantot auzas, ko samaļ kafijas dzirnaviņās, bet rupji, lai nav kā milti, tad pievieno krējumu. Teodoram arī patīk maska no sarīvēta gurķa ar skābo krējumu.

* Vasarā viņi klāj uz lāvām augus. Nes iekšā visu zaļo, kā Teodors teic: visu, kas pie rokām līp. Pirti nekurina karstu, gaisā jūt svaigus, mitru zaļumus, zālīšu aromātus. “Tas ir tāds baudījums, ka no laimes var novelties!”

Šo stipro, sarežģīto ķermeņa vertikāli un galveno balstu veido 33 skriemeļi. Tā kā tiem jāiztur atšķirīga slodze, skriemeļu uzbūve kakla, krūšu un jostas daļā ir atšķirīga.

◆ Vismazākie ir kakla daļas skriemeļi, kas balsta galvu, bet virzienā uz leju tie palielinās. Vismasīvākie ir jostas un augšējie krustu skriemeļi, kas iztur visa ķermeņa (izņemot kājas) svaru.

◆ Mugurkauls pilda ne tikai ķermeņa balsta funkciju – tas ļauj saliekt un grozīt kaklu, bet tā kanālā atrodas muguras smadzenes, kas ir centrālās nervu sistēmas daļa. Mugurkauls aizsargā to.

Mugurkaula kanāla sānos ir starpskriemeļu atveres, pa kurām iznāk muguras smadzeņu nervu saknītes.

◆ Pieauguša cilvēka mugurkaulam ir jābūt nedaudz izliektam S burta formā. Normāli veidots mugurkauls un pēdu velves ir galvenie amortizatori, kas kustību laikā sargā no triecieniem galvu, bet mugurkaula fizioloģiskie izliekumi – normālu krūškurvja un iegurņa veidojumu.

Taču pārmērīgas un nepareizas rumpja slodzes dēļ var pastiprināties kifoze vai lordoze, kā arī veidoties patoloģiski izliekumi uz sāniem – skolioze.

◆ Mugurkaulu veido gredzenveida kauli skriemeļi. Tā kakla daļā ir 7 kakla, krūšu daļā – 12 krūšu, jostas daļā – 5 jostas skriemeļi. Tie visi ir kustīgi, savienoti ar locītavām.

Savukārt 5 krustu skriemeļi saauguši ķīlveida krustu kaulā un astes kaulā, un 4 astes skriemeļi veido mazā iegurņa mugurējo sienu.

◆ Starp skriemeļiem atrodas elastīgi amortizatori diski, kas kā polsteris neļauj skriemeļiem spēji saskarties un mazina jebkura trieciena spēku.

◆ Mugurkaula forma dzīves laikā mainās. Jaundzimuša mazuļa mugurkauls ir gandrīz vertikāla skriemeļu un starpskriemeļu disku kolonna. Tā kā lielu daļu laika cilvēka ķermenis atrodas vertikālā stāvoklī, mugurkaulā rodas izliekumi, ko var redzēt, skatoties uz cilvēku no sāniem: lordoze jeb izliekums uz priekšu, kas normāli ir kakla un jostas zonā, un kifoze – neliels izliekums uz mugurpusi krūšu un krustu apvidū.

◆ Starpskriemeļu diski un saites ap tiem savieno mugurkaula skriemeļus stabā, ko vertikāli palīdz noturēt muguras muskulatūra. Skriemeļu forma nosaka to, ka uz priekšu mugurkaulu iespējams noliekt daudz vairāk nekā atpakaļ, kā arī to, ka spējam veikt rotācijas kustības.

◆ Ja izliekums pastiprinās vai iztaisnojas, tas var būt viens no muguras sāpju iemesliem. Mugurkaula saslimšanas izraisa arī deģeneratīvas, ar novecošanu saistītas izmaiņas, deformācijas, skriemeļu novietojuma izmaiņas, nobīde vai nestabilitāte, tāpat iedzimtas patoloģijas un dažādas slimības (iekaisumi, reimatisms, psoriāze un citas).

◆ Mugurkaula stāvokli nevēlami ietekmē gan poza guļot – pārāk augsts pagalvis vai pārāk mīksta guļvieta, gan statisks stāvoklis darbā, nepareizi un ilgstoši sēžot, gan smagumu celšana, nevis ietupjoties kājās un saliecot ceļgalus, bet gan noliecot muguru un darot to, stāvot ar taisnām kājām.

◆ Nepareizas smagumu celšanas dēļ bieži vien rodas diska trūce, kad amortizējošā starplika starp tiem novirzās no normālā stāvokļa vai pārmērīgas slodzes dēļ plīst diska apvalks, ļaujot želejveida kodolam izspiesties no diska un kairināt nervu saknītes.

Sāpes mugurkaula, kakla un jostas daļā, starp lāpstiņām, galvassāpes, reiboņi, roku tirpšana, muskuļu spriedze, sāpes kājās ir tikai daži simptomi, kurus izraisījušas pārmaiņas mugurkaulā.

◆ Izmaiņas skriemeļos var būt iemesls galvassāpēm un reiboņiem, roku tirpšanai un sāpēm kājās, stenokardijai un reizēm pat infarktam līdzīgiem simptomiem, smeldzei muguras lejasdaļā. Kādi simptomi var rasties, ietekmē tas, kura mugurkaula zona cietusi.

◆ Muguras sāpju iemesls var būt arī ielaista onkoloģiska kaite, kad audzēja metastāzes skārušas mugurkaulu. Visbiežāk tādas veido krūts, dzemdes, nieru un prostatas vēzis.

◆ Smagas mugurkaula traumas var izraisīt spēcīga kompresija, rotācija vai liekšanās, kas pārsniedz pieļaujamo kustību slodzi un apjomu. Ja tiek bojātas muguras smadzenes un nervi, var rasties jušanas vai kustību traucējumi, bet smagos gadījumos, īpaši, ja traumēta mugurkaula kakla zona – arī paralīze.

Skriemeļi un to saites mugurkaula kakla zonā bieži vien cieš autoavārijās laikā, kad trieciena un inerces kustības dēļ galva tiek strauji noliekta uz priekšu un atliekta atpakaļ.

Lūzuma risku palielina arī trauslo kaulu slimība osteoporoze.

◆ Par mugurkaula veselību jārūpējas kopš bērnības. Tam kaitē gan pārāk smagas skolas somas nešana, īpaši to uzmetot uz viena pleca, gan augumam nepiemērota augstuma skolas sols, gan ilgstoša statiska slodze, stundām ilgi un nepareizā pozā sēžot pie datora. Ja bērnam ir stājas defekts, jācenšas to labot vai vismaz mazināt ar koriģējošās, ārstnieciskās vingrošanas vai citiem ārsta ieteiktiem paņēmieniem un līdzekļiem. Un jāturpina to darīt visas dzīves laikā!