Cilvēki arvien vairāk meklē netradicionālas dziedniecības un rehabilitācijas metodes. Vai kanisterapija ir drošs palīglīdzeklis veselības problēmu risināšanā? Anna Priekulē

Atver gan pieaugušos, gan bērnus

Kanisterapija ir viens no papildu rehabilitācijas veidiem, kur izmanto speciāli selekcionētu un apmācītu suni, sauktu par suni terapeitu. Suns ir kā in­struments, lai cilvēks ar diagnozi, piemēram, cerebrālo trieku, kustību traucējumiem, veiktu ergoterapeita vai fizioterapeita nozīmētās kustības un sasniegtu vēlamo rezultātu. Īpaši sagatavots suns kopā ar savu saimnieku var tikt aicināts darboties skolā, bērnudārzā, medicīnas un sociālās rehabilitācijas iestādē, palīdzot atvērt iekšējās rezerves gan pieaugušajiem, gan bērniem. Ja mērķis ir celt bērna pašapziņu, iniciatīvu, tonusu, speciālista norīkojums nav vajadzīgs.

Piemēram, Liepājā ir septiņi sertificēti kanisterapijas brīvprātīgie, kuri izveidojuši savu biedrību Canis Group Liepaja. Kanisterapijas elementi tiek izmantoti, lai uzlabotu psihoemocionālo stāvokli cilvēkiem ar dažādiem garīgās attīstības traucējumiem, kuri apmeklē Liepājas sociālā dienesta Dienas centru. Īpaši apmācītiem suņiem ļauj spalvās iespraust knaģus, ķemmēt tos, bužināt un pīt garās spalvas. Tā nemanot tiek sekmēta roku motorikas attīstība, mazināta spastika muskuļos, veidojas jauni refleksi. Pat vienkārši glāstot vai uzcienājot četrkājaino draugu ar cepumu, cilvēks ar īpašām vajadzībām gūst jaunas emocijas. Svarīgi, ka šajā sadarbības modelī veidojas beznosacījuma mīlestība un uzticēšanās, cilvēks mācās pacietību un paškontroli.

Bērnus, kuri baidās no suņiem, sākumā no attāluma iepazīstina ar maza auguma pūkainīti, un pamazām viņi saprot, ka visi suņi nav ļauni un no dzīvnieka nav jābēg. Ļoti labi kanisterapija palīdz bērniem autistiem: bērns vieglāk uztver uzdevumu pastarpināti caur suni, nevis pa tiešo no otra cilvēka. Terapijai ar suni praktiski nav nevēlamu blakusefektu, izņemot, ja ir alerģija pret suņa spalvu.

Īpašie suņi

“Ne katrs suns ir derīgs kanisterapijā. Dzīvniekam jābūt mierīgam, paklausīgam, ar līdzsvarotu nervu sistēmu, labu raksturu un augstu intelektu. Gan pašu mācīšanās, gan suņu apmācība prasa daudz brīvā laika un līdzekļu. Naudu mēģinām piesaistīt ar projektiem, bet lielākoties darbojamies kā brīvprātīgie,” skaidro biedrības Canis Group Liepaja valdes locekle Inguna Otaņķe. “Kanisterapijā drīkst darboties tikai ar suni, kas nokārtojis eksāmenu un saņēmis attiecīgu sertifikātu. Dažas šķirnes ir kanisterapijai vairāk piemērotas, tomēr ne katrs eksāmenu nokārtojušais suns drīkst strādāt tieši ar bērniem. Tam izvēlas dzīvniekus tikai ar ļoti stabilu psihi,” viņa piebilst.

Suņus darbam ar pacientiem sagatavo un pārbauda Latvijas Kinoloģiskajā federācijā (LKF). Apmācīt kucēnu saimnieks sāk jau divu triju mēnešu vecumā. Latvijas speciālistiem ir vienošanās ar Poliju, un tiek izmantota poļu izstrādāta sertificēšanas sistēma.

LKF izvirza pamatotas prasības – brīvprātīgajam un viņa sunim jāiziet nopietna apmācība un jāsaņem attiecīgs dokuments, kurā norādīts nākamā eksāmena kārtošanas termiņš. Ja suns pārbaudes eksāmenu kārtojis Lietuvā, trīs gadus derīgu apliecību var saņemt Lauksaimniecības datu centrā. Savukārt Latvijā apmācītam un sertificētam sunim eksāmens jākārto ik pēc gada.

Prasa laiku un enerģiju

Suņa saimniekam ir daudz jāstrādā, jāpazīst sava drauga ķermeņa valoda – lai paredzētu katra notikuma turpinājumu, novērojusi biedrības Canis Group Liepaja vadītāja Māra Semjonova. “Bērniņi ir dažādi, ne katram blakus patīk straujāks sunītis, tāpēc eksāmenos suņus pārbauda ar pārsteigumiem, piemēram, skaļi sviežot priekšmetus. Izprovocētam neordinārā situācijā, sunim jāpaliek mierīgi sēžam.”

“Nav viegli atrast kanisterapijas kucēnu, viņš jāapmāca gan vispārējā, gan speciālajā paklausībā. Sunim jābūt mierīgam, kad tuvojas cilvēks ar kruķiem, ratiņkrēslā vai ar kādu priekšmetu rokās. Suns jāiepazīstina ar dažādām medicīniskām smaržām un transporta līdzekļiem, jāmāca adekvāti uzvesties vietās, kur uzturas nepazīstami cilvēki. Mums jāparāda, kā suns reaģē nestandarta situācijās, piemēram, kad bērns kliedz, paceļ roku pret suni vai arī dzīvnieku cieši apskauj,” uzsver Ingars Gudermanis, kurš viens no pirmajiem Latvijā saņēmis kanisterapijas asistenta sertifikātu, bet viņa kompanjons Austrālijas aitu suns Alfijs – suņa terapeita titulu.

UZZIŅA

• Kanisterapija – viena no zooterapijas nozarēm, kur terapeita pienākumus pilda speciāli apmācīts sertificēts suns, ko piemeklē atbilstīgi pacienta diagnozei, terapijas mērķim gan individuālām, gan grupu nodarbībām.

• Otrā pasaules kara laikā ASV hospitāļos suņi palīdzējuši uzturēt optimistisku garu ievainotajiem, bet nopietnus pētījumus par suņu ietekmi uz cilvēka veselību pagājušā gadsimta 60. gados Amerikā sāka bērnu psihologs Boriss Levinsons.

• Norvēģijā suņu terapeitu apmācību sedz valsts, citur Eiropā – sabiedriskās organizācijas vai sponsori. Pasaulē ir nerakstīta vienošanās – suņi palīdz atjaunot kustības prieku un/vai garīgo līdzsvaru, un šim pakalpojumam jābūt bez maksas.

• Latvijā kanisterapijas aktīvistu grupas ir Rīgā, Valmierā, Daugavpilī, Ventspilī, Talsos un Liepājā.

Jūrmalas un Jūrmalai tuvējo apkaimju pieaugušie iedzīvotāji, kuri vēlas atmest smēķēšanu, aicināti pieteikties smēķēšanas atmešanas grupā*. Nodarbības būs bez maksas un notiks no 4. aprīļa līdz 16. maijam, klīnikā “Dzintari” (Jūrmalā, Mežsargu ielā 4/6).

Pirmā – informatīvā smēķēšanas atbalsta grupas nodarbība notiks trešdien, 4. aprīlī no plkst. 18.00 – 19.30. Tās laikā būs iespēja iepazīties ar grupas vadītāju, kvalificētu psiholoģi Laumu Tīsu, kā arī uzzināt vairāk par turpmākām nodarbībām. Pārējās 6 atbalsta grupas nodarbības plānotas vienu reizi nedēļā, trešdienās, sākot no 11. aprīļa, no plkst. 18.00 – 19.30, turpat, klīnikā “Dzintari”.

Uz nodarbībām aicinām ikvienu pilngadīgu, smēķējošu Jūrmalas vai Jūrmalai tuvējo apkaimju iedzīvotāju, kurš vēlas atmest smēķēšanu vai ir saņēmis veselības aprūpes speciālista rekomendācijas pārtraukt smēķēšanu un ir motivēts to darīt.

Aicinām pieteikties gan tos, kuri pirmo reizi domā par smēķēšanas atmešanu, gan arī tos, kuri jau kādreiz mēģinājuši atmest, bet nav izdevies. Nodarbību laikā speciālista vadībā būs iespēja saņemt palīdzību un atmest smēķēšanu, kā arī apgūt jaunas iemaņas, kā veiksmīgi pārvarēt vēlmi atsākt smēķēšanu pēc atbalsta grupas nodarbību noslēguma.

PIETEIKŠANĀS. Aicinām sūtīt pieteikumus dalībai grupā uz e-pasta adresi atbalsts.atmesanai@gmail.com, e-pastā norādot sekojošu informāciju – “Vārds, uzvārds, tālr. numurs, – Jūrmalas grupa”. Jautājumu gadījumā aicinām sazināties ar organizatoriem, zvanot uz tālruņa numuru – 26180109.

Vairāk informācijas: ESparveselibu.lv

* Atbalsta grupa notiek Veselības ministrijas projekta “Kompleksi veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumi” ietvaros. Līdz 2019. gada martam visā Latvijā notiks 50 smēķēšanas atmešanas atbalsta grupu nodarbības.

Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari” pabeigti divu nodaļu remontdarbi, kur 2. nodaļā medicīnisko rehabilitāciju saņem pacienti, tostarp bērni, ar dažādām muskuloskeletālām patoloģijām un 3. nodaļā — pieaugušie pacienti jaunizveidotajās kardioloģiskās un pulmonoloģiskās rehabilitācijas programmās.

NRC “Vaivari” vadītāja Anda Nulle stāsta, ka šobrīd jaunajās telpās jau ir uzņemti pirmie pacienti.

NRC “Vaivari” otrās un trešās nodaļas telpas pirms remontdarbiem bija ļoti sliktā tehniskā stāvoklī, kas būtiski ierobežoja pacienta rehabilitācijas procesu, kā arī nesekmēja iestādes prestižu un tēlu.

Pēc remontdarbu pabeigšanas pacientiem ir radīta iespēja atlabt telpās, kas ir salīdzināmas ar jebkuru augsta līmeņa rehabilitācijas centru Eiropā. Tagad katra otrās un trešās nodaļas palāta ir aprīkota ar medicīniskā skābekļa padeves iekārtu, kā arī pacientu ērtībām un komfortam pie katras gultas ir ierīkotas mūsdienīgās konsoles ar elektrības slēdzi, interneta pieslēgumu, apgaismojumu un medicīnas māsas izsaukuma pogu, kā arī telpās ir nomainītas mēbeles. Visās telpās tika pārbūvētas ventilācijas sistēmas, nomainīta ugunsdrošības un elektrības instalācija. Abās nodaļās būtiski paplašinātas un labiekārtotas fizioterapijas zāles.

Šobrīd NRC “Vaivari” kardioloģiskajiem pacientiem ir iespēja tūlīt pēc akūtā ārstēšanas posma atrasties multidisciplināru speciālistu uzraudzībā; viņiem tiek nodrošināta slodzes testa veikšana ar pulsoksimetra rādījumu pierakstu un datorizētu rezultātu analīzi, pieejams veloergometrijas izmeklējums slodzes tolerances noteikšanai. Aktivitāšu veikšanas laikā pacientu stāvokli var kontrolēt ar telemetrijas aparātu, kas veic vairākkanālu EKG pierakstu, netraucējot fiziskās aktivitātēs un vienlaikus nodrošina iespēju ārstam no attāluma sekot pacienta sirds ritma un asinsapgādes izmaiņām. Kardioloģisko pacientu rehabilitācijā aerobās slodzes tolerances treniņam plaši tiek izmantotas dozētas slodzes pastaigas atšķirīgās distancēs, kā arī ir iespēja izmantot nūjošanas nodarbības un ikrīta rīta rosmes. Katram pacientam tiek realizēts individuāls rehabilitācijas plāns, kurā ietvertās aktivitātes ir atkarīgas no konkrētā pacienta funkcionēšanas ierobežojumiem. Nozīmīga loma ir atvēlēta arī pacientu izglītošanai par kardiovaskulārajiem riskiem un nepieciešamajām dzīves stila izmaiņām.

Plaušu slimību pacientiem līdz šim bija pieejama rehabilitācija ierobežotā apjomā, jo trūka specializētas rehabilitācijas programmas, kurā noteikti kritēriji efektīvai pacientu atlasei rehabilitācijas veikšanai subakūtā etapā. Tagad esam izstrādājuši un turpinām pilnveidot metodiku darbā ar pacientiem, kuriem veiktas vai jāveic liela apjoma plaušu operācijas vai kuriem ir progresējošas, elpošanas mazspēju izraisošas saslimšanas. Nepārtraukti tiek pilnveidota sadarbība ar pulmonologiem un plaušu ķirurģijas centriem.

Liels prieks ir par labiekārtotajām telpām 2. nodaļā, kurā rehabilitāciju saņem dažāda vecuma pacienti pēc traumām un muskuloskeletālām saslimšanām. Tieši šajā nodaļā tiek attīstīta un pilnveidota pēcamputāciju rehabilitācijas programma ar tūlītēju tehniskā ortopēda iesaisti veiksmīgai protezēšanai. Precīzākai diagnostikai un rehabilitācijas rezultātu novērtēšanai tiek izmantota gaitas laboratorija un stājas attēldiagnostika.

Projekta “Kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības uzlabošana Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari”, attīstot veselības aprūpes infrastruktūru” rezultātā kopējā izremontētā platība sasniedz 1552 m2, remontdarbi veikti 36 palātās, ārstniecības personāla telpās un fizioterapijas zālēs. Šajās nodaļās var uzņemt līdz pat 75 pacientiem. Finansējums telpu remontam tika piesaistīts no Eiropas Reģionālās attīstības fonda, valsts un NRC “Vaivari” budžeta.

NRC “Vaivari” pēdējo gadu laikā ir veiktas investīcijas infrastruktūras attīstībai no dažādiem finansējuma avotiem, kā arī tiek plānots vēl ieguldīt ap 2 miljoniem eiro, nodrošinot augstākā līmeņa medicīnisko, tehnoloģisko un profesionālo bāzi valstī.

Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā mikroķirurgu komanda veikusi unikālu operāciju, lai atsvabinātu pacientu no mokošām galvassāpēm, pret kurām pretsāpju medikamenti nelīdz. Galvassāpju iemesls bija nospiests pakauša nervs, kas operācijas laikā tika atbrīvots un ietīts no paša pacienta taukaudiem izveidotā polsterējumā, lai pasargātu to no atkārtota nospieduma veidošanās, informēja slimnīcas preses sekretāre Aija Lietiņa.

50 gadus vecais pacients sūdzējās par stiprām galvassāpēm, kuras ilgāk par gadu apgrūtināja viņa ikdienu, traucēja koncentrēties un strādāt. Biežo galvassāpju dēļ vīrietis nespēja tikt galā ar saviem darba pienākumiem, bieži ņēma slimības lapu, līdz bija spiests no darba aiziet. Viņš bija meklējis palīdzību pie vairākiem neirologiem un citiem speciālistiem, lietojis dažādus pretsāpju medikamentus, taču tie tikai nedaudz mazināja mokošās sāpes. Neirologs pacientam bija diagnosticējis lielā pakauša nerva nospiedumu. Meklējot risinājumu savai problēmai, galvassāpju mocītais vīrietis vērsās pēc palīdzības pie mikroķirurga Jāņa Zariņa.

„Pacients bija izmisis. Stāstīja, ka katru dienu izdzer 10–15 pretsāpju tabletes, bet sāpes vienalga neizzūd, vien mazliet samazinās. Šķaudot, klepojot, noliecot galvu uz leju un darot fizisku darbu, sāpes pastiprinās. Lai kaut cik normāli justos, pacients lietoja arī antidepresantus un antikonvulsantus,” stāsta dakteris Zariņš.

„Galvassāpēm var būt ļoti daudz iemeslu, un, lai tās varētu sekmīgi izārstēt, ir ļoti svarīgi zināt īsto. Salīdzinoši nesen ir atklāta galvassāpju saistība ar ekstrakraniālajiem nerviem. Tie ir nervi, kas atrodas ārpus galvaskausa un nodrošina noteiktu galvas zonu jutību. Ir pierādīts, ka viens no galvassāpju cēloņiem var būt šo nervu nospiedumi. Nervus var nospiest patoloģiski paplašināti asinsvadi, pastiprināta asinsvadu pulsācija, palielināti muskuļi, fasciju jeb muskuļu saistaudu apvalku sabiezējumi, kā arī sašaurinātas dabīgās kaulu atveres, caur kurām iet nervi,” skaidro Zariņš.

Ar pretsāpju tabletēm novērst nerva nospiedumu nav iespējams, tādēļ tās parasti nesniedz vēlamo rezultātu – cilvēku turpina mocīt galvassāpes. Lai novērstu galvassāpes, ir jāatbrīvo nospiestais nervs, un tas ir izdarāms tikai ķirurģiski. Latvijā šāda operācija līdz šim nebija veikta, taču ārzemēs tādas veic jau kādu laiku un rezultāti ir ļoti labi – pacientiem ievērojami samazinās sāpju lēkmju biežums un sāpju intensitāte vai pat pilnībā izzūd sāpes. Līdzīgā veidā tiek ārstēta arī migrēna.

Pirms veikt operāciju, pacients tika rūpīgi izmeklēts. Ultrasonogrāfijā, ko veica daktere Aija Dzirkale, atklājās, ka viņam lielais pakauša nervs ir nospiests vairākās vietās – nervu nospieda sabiezējušas muskuļu šķiedras un fascijas. „Šīs izmaiņas lielā mērā bija sekas galvas un kakla rajona traumai, ko pacients bija guvis negadījumā. Tāpat vīrietis bija strādājis smagu fizisku darbu, kā ietekmē tika pārslogoti kakla daļas muskuļi, un arī tas bija veicinājis kakla daļas muskuļu palielināšanos,” skaidro Zariņš.

Pacientam operāciju veica mikroķirurgu komanda – Jānis Zariņš un Kalvis Pastars. Lai atbrīvotu nervu, pacientam izdarīja griezienu pakauša rajonā un uzmanīgi atbīdīja muskuļus, piekļūstot nervam. Operācijas gaitā vietās, kur nervs bija nospiests, tika izgriezti nelieli muskuļu fragmenti, to atbrīvojot. Pēc tam nervu visā garumā ietina no pacienta paša taukaudiem izveidotā polsterējumā, lai pasargātu no atkārtotu nospiedumu veidošanās.

„Lielā pakauša nerva diametrs resnākajās vietās sasniedz 3–4 milimetrus, taču posmā, kur tas ieiet zemādā, ir mazāks par milimetru. Nerva izdalīšanu visā garumā veicām maksimāli uzmanīgi un saudzīgi, izmantojot optisko palielinājumu un mikroķirurģisko tehniku, jo, traumējot šo nervu, pacientam parādītos jušanas traucējumi daļā pakauša un galvas. Operācija noritēja veiksmīgi,” stāsta Zariņš.

Pēcoperācijas periodā pacients ergoterapeites Diānas Bringinas vadībā regulāri veica stiepes vingrinājumus kakla daļai, lai mazinātu pēcoperācijas rētaudu veidošanos un veicinātu brūces veiksmīgu sadzīšanu.

„Pēc šādām operācijām rezultāts nav redzams uzreiz. Sāpes samazinās pakāpeniski, jo vajadzīgs laiks, lai atbrīvotais nervs reģenerētos. Nervi atjaunojas ar ātrumu 0,1–1 milimetrs diennaktī, tāpēc vajadzīgi vairāki mēneši vai pat pusgads, lai ieraudzītu gala rezultātu,” skaidro Zariņš.

Jau dažas dienas pēc operācijas pacients norādīja, ka sāpes ir mazinājušās, tomēr vēl liek sevi manīt. Pašlaik pēc operācijas pagājuši gandrīz četri mēneši, un pacients par sāpēm vairs nesūdzas, atgriezies dzīvesprieks un spēja strādāt. Par mokošajām galvassāpēm un veikto operāciju vairs nekas neliecina – pēcoperācijas rētu jau noseguši mati.

Igaunijas Slimokase plāno likvidēt Valgas slimnīcas dzemdību nodaļu.

Šobrīd arī Valkā ir sākusies parakstu vākšana par Valgas slimnīcas dzemdību nodaļas saglabāšanu. Parakstīties var Valkas novada domē, Beverīnas ielā 3 un rotaļu un attīstības centrā “Mana kabatiņa”, Semināra ielā 27.

Valgā iespējams parakstīties iepirkšanās centra „Siilikeskus” (Kuperjanovi ielā 3) veikalā „Glitter Kingipood”, Alko1000 Market kasē, Fresh Buffe (Valgas stacijā) un Tiinas Jaunrades namā (Tiina Loomemaja, Lai ielā 19).

“Pa Valgas pilsētas ielām staigā arī jaunās māmiņas ar bērniem ratiņos, piedāvājot iespēju parakstīties”, stāsta Latvijas – Igaunijas institūta direktore Mārīte Uibo.

Parakstu vākšanas akcija ilgst līdz 26. martam. Vajadzīgs būs personas kods, vērā tiks ņemti arī Latvijas Republikas personas kodi.

Petīciju vidē internetā petittsion.com šobrīd ir savākti jau vairāk nekā 750 paraksti.

Sestdien, 24. martā, Valgā notiks publiskā akcija pret Valgas slimnīcas dzemdību nodaļas slēgšanu. Pulcēšanās sāksies plkst. 10 pie Valgas slimnīcas. Aicināti visi, lai palīdzētu vākt parakstus par dzemdību nodaļas saglabāšanu.

Ja vēl pirms gada Saeimā ik pa laikam tika aktualizēts jautājums, ka liela daļa C hepatīta slimnieku nevar saņemt jaunākās paaudzes medikamentus, tad, sākot no šā gada februāra, nav pamata raizēties. Pateicoties tam, ka Eiropas Komisija šogad ir atļāvusi palielināt budžeta deficītu veselības aprūpes reformas finansēšanai, kā arī Veselības ministrijas spējai pārliecināt Finanšu ministriju par bezinterferona medikamentu nepieciešamību C hepatīta slimniekiem, mūsdienīgajiem medikamentiem ir piešķirti 15 miljoni eiro jeb par pieciem miljoniem vairāk nekā 2017. gadā.

“Aizvadītajā gadā ar bezinterferona terapiju varēja ārstēt pacientus ar pirmo un ceturto genotipu (C hepatītam ir četri genotipi- M.L.) un trešo un ceturto fibrozes pakāpi. Taču pārējiem genotipiem ar to pašu fibrozes pakāpi jaunie medikamenti nebija pieejami. Viņi ārstējās ar interferonu, kuram ir smagas blaknes. Šogad mūsdienīgās zāles ir pieejamas visiem četriem genotipiem. Tātad tie pacienti, kas pagājušajā gadā šīs zāles nevarēja saņemt, šogad var būt gandarīti, ka viņiem vairs šīs problēmas nebūs,” pastāstīja Nacionālā veselības dienesta Zāļu un medicīnisko ierīču departamenta direktore Signe Bokta.

Pacients tiek ārstēts trīs mēnešus, un šis ārstnieciskais kurss valstij izmaksā no 45 līdz 50 tūkstošiem eiro. Ja agrāk ārstēšanās izmaksāja tūkstošus no personīgā naudas maka, tad tagad zāles tiek pilnībā kompensētas no valsts. Pacientam vien palicis 71 centa līdzmaksājums.

S. Bokta pastāstīja, ka divas farmācijas firmas, kuru bezinterferona medikamenti ir iekļauti valsts apmaksājamo zāļu sarakstā, daļai pacientu šīs zāles kompensē no saviem līdzekļiem. Taču sīkāku informāciju viņa nevarēja izpaust, jo tā esot konfidenciāla. Šis zāļu ražotāju līdzmaksājuma princips ir populārs arī citās Eiropas Savienības valstīs. Latvijā panāktie lojālie līguma nosacījumi ar zāļu ražotājiem ļaus nodrošināt ar jaunajām zālēm lielāku pacientu skaitu nekā līdz šim.

Ar mūsdienīgām zālēm 2016. gadā tika ārstēti 212 C hepatīta pacienti, 2017. gadā – nepilni 400 pacienti, bet šogad vajadzētu būt 600 pacientiem, sacīja S. Bokta un piebilda, ka šajā skaitā neesot to slimnieku, kuru ārstēšanu apmaksā zāļu ražotāji no sava budžeta.

Kopš 2016. gada Veselības ministrijā strādā darba grupa, kurā līdzās ministrijas ierēdņiem iekļauti infektologi, hepatologi, Slimību profilakses un kontroles centra pārstāvji, kuri pieejamā finansējuma ietvaros vērtē, cik plašam lokam šogad ir iespējama terapija un kuras ir tās prioritārās grupas, kurām šī terapija ir jāsaņem nekavējoties.

Latvijas Infektoloģijas centra aknu slimību nodaļas vadītāja Ieva Tolmane pastāstīja, ka šogad C hepatīta pacientus no jauna vairs neārstē ar interferonu. Ar šo medikamentu tiekot pabeigta vienīgi iesāktā ārstēšana, to saņemot vēl arī daži bērni, kuri inficēti ar C hepatītu un kuru ārstēšanai nevar izmantot pieminētās mūsdienīgās zāles.

No 1. februāra stājās spēkā jaunie Ministru kabineta noteikumi, kuri noteic, ka par ikvienu pacientu, kuram nepieciešamas mūsdienīgās zāles, ir nepieciešams mediķu konsīlija slēdziens. Daktere Tolmane norādīja, ka laika ziņā tas nedaudz iekavē ārstēšanas uzsākšanu, bet pirmie konsīlija slēdzieni jau ir doti, un nupat pacienti, kuriem līdz šim nebija iespējams saņemt bezinterferona terapiju, to sāk saņemt. Zāļu efektivitāte esot 95%, tātad pēc trim mēnešiem gandrīz visi pacienti izārstējas no šīs infekcijas slimības, ko mēdz dēvēt par “kluso slepkavu” un vairs neinficē citus cilvēkus.

Slimību profilakses un kontroles centra statistika liecina, ka 2017. gadā valstī oficiāli bija reģistrēti 1803 hroniski C hepatīta slimnieki. Bet 2009. gadā veiktajā pētījumā tika konstatēts, ka Latvijā ar C hepatītu slimo aptuveni 40 000 cilvēku.

Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS) darbu sāk Vecāku padome, kuras viens no uzdevumiem būs veidot un koordinēt atbalsta datu bāzi “Ģimene ģimenei”, aģentūru LETA informēja slimnīcas pārstāve Daiga Rauba.

Pēc viņas paustā, Bērnu slimnīcas pacientu spektrs ir ļoti plašs – sākot no vieglām saslimšanām līdz pat ļoti smagām diagnozēm, un hronisko pacientu vecāki bieži izjūt nepieciešamību sazināties un dalīties pieredzē un zināšanās. Taču ne vienmēr vecāki zina, kur šo atbalstu meklēt, tāpēc turpmāk Vecāku padome uzņemsies koordinatora lomu, lai šos cilvēkus savestu kopā.

Divi galvenie Vecāku padomes uzdevumi 2018.gadā būs atbalsta datu bāzes izveide un koordinēšana, kā arī vecāku un bērnu viedokļa pārstāvēšana lēmumos, kas skar mazos pacientus un viņu ģimenes Bērnu slimnīcā. Praktiski tas nozīmējot, ka pirms lēmumu pieņemšanas Bērnu slimnīcas pārstāvji prezentēs un izskaidros Vecāku padomei plānotās aktivitātes, uzklausot ieteikumus. Savukārt Vecāku padomes pārstāvji ar šo informāciju dalīsies tālāk Vecāku padomes sociālā tīkla “Facebook” lapā.

Patlaban BKUS Vecāku padomi pārstāv Evija Žentiņa, Mareta Bērziņa-Meirāne, Andžela Daļecka, Vineta Grigāne-Drande, Jana Krūmiņa, Sindija Meluškāne un Inga Bale. Katra no viņām pārstāv konkrētu profilu, kurā viņu bērniem bijusi ilgstoša pieredze, tostarp onkoloģiju, ķirurģiju, rehabilitāciju, tehniskos palīglīdzekļus, paliatīvu aprūpi, parenterālu barošana, ambulatorie pakalpojumi un garīga rakstura traucējumi.

Rauba norādīja, ka ļoti noderīgi būtu Vecāku padomē uzņemt vēl vecākus, kuru bērniem bijusi ilgstoša pieredze ar kardioloģiju, retām slimībām, neiroloģiju un citiem profiliem.

Slimnīcas valdes priekšsēdētājs Valts Ābols no Vecāku padomes sagaida iniciatīvu par nepieciešamiem jauninājumiem vai uzlabojumiem ikvienā ar slimnīcu saistītā etapā, vērtējumu par esošajiem procesiem slimnīcā, godīgu atgriezenisko saiti par pieredzēto, kā arī atbalstu gan ar savām zināšanām, gan pieredzi, gan psiholoģisko plecu, ko novērtēs daudzas līdzīgās situācijās nonākušas ģimenes.

Ābols norādīja, ka, radot jaunu Bērnu slimnīcas stratēģiju nākamajiem pieciem gadiem, par centrālo asi tika izvirzīta pozitīva pacientu un ģimeņu pieredze ikvienā saskarsmē ar Bērnu slimnīcu. “Bērnu slimnīca nav tikai ārstniecības iestāde. Mēs pastāvam arī tāpēc, lai palīdzētu viens otram augt un padarītu ikdienu gaišāku. Pat gadījumos, ja nevaram izārstēt katru bērnu, mēs noteikti varam rūpēties, lai bērns kļūtu veselāks un dzīve kļūtu pilnvērtīgāka gan pacientam, gan ģimenei. Šāda misija nav tikai ārstu vai māsu rokās. Es vēlos ieviest apzīmējumu – Bērnu slimnīcas kopiena. Par Bērnu slimnīcas kopienas neatņemamu sastāvdaļu ir kļuvusi arī Vecāku padome,” norāda BKUS valdes priekšsēdētājs Valts Ābols, piebilstot, ka vecāku viedoklis un ieteikumi kļūs par nozīmīgu palīgu arī Bērnu slimnīcas attīstības plānošanā.

Hronisko pacientu vecāki, kuri vēlas sniegt vai saņemt atbalstu, var sazināties ar Vecāku padomes pārstāvi Eviju Žentiņu, rakstot uz “vecaku.padome@bkus.lv” vai zvanot 29224599. Vecāku padomes tikšanās notiek reizi mēnesī, ja vecākiem ir vēlme aktīvi iesaistīties Vecāku padomē, sazinies ar padomes pārstāvjiem.

Visdažādāko veidu velosipēdi, motocikli, jahtas, laivas, preces sportam, makšķernieku un mednieku piederumi, sacensības un vēl, un vēl… – tas viss jau no 23. līdz 25. martam izstādē “Atpūta un sports 2018” Ķīpsalā!

Vai tā būs vērtīga informācija, kāds jaunatklājums, izdevīgs pirkums vai aizraujošas sacensības – ikviens Ķīpsalā atradīs sev ko noderīgu un interesantu. Lai plašajā piedāvājumā neapjuktu, lūk, – septiņas odziņas, ko nepalaist garām!

Tricikls Latvijas simtgadei

Pamatīgs un spēcīgs, gluži kā Latvijas zeme, ir Latvijas simtgadei veltītais tricikls, kas tikko izripojis no motodarbnīcas “Tanders”. Spēkrats veidots uz 1987. gada “Harley-Davidson” motocikla bāzes, pilnībā atjaunots un pārveidots par triciklu. Dzelzs rumakam ir veikta pārbūves reģistrācija, un tas ir pilnībā gatavs braukšanai!

Latvijā darināta koka kanoe

Aplūko pievilcīgu, pašdarinātu koka kanoe laivu! Tā ir izgatavota no 6 mm bieziem, 2 cm platiem un 6 m gariem dēļiem. Kanoe garums ir 5,3 m, platums – 1 m, svars – 28 kg, bet kravnesība – 320 kg. Laivu savam priekam ir izgatavojis jūrnieks Jurijs Ņečiporenko, kurš strādā par glābēju uz kuģa Ziemeļu jūrā.

Sēdi uz moča, bet vadi laivu!

Vai vari iedomāties, ka laivu var vadīt ar …. ūdensmotociklu?! Izrādās – var gan! Pirmoreiz Baltijā būs apskatāmas ar ūdensmotociklu vadāmas laivas! Francijā ražotajām laivām “Sealver” nav motora – atliek vien iebraukt ar spēkratu laivas aizmugurējajā daļā, to nofiksēt, un laiva ir gatava vadīšanai ar moci! Skaties un brīnies!

Sapnis par mājiņu kokā

Lieliska ziņa tiem, kam tīk ceļot ar auto! Uzņēmums “Ugo Auto” izstādē “Atpūta un sports 2018” prezentēs revolucionāru jumta telti, kas uzstādāma uz jebkuras automašīnas. Dienvidkorejas zīmola “iKamper” novatoriskā, kvalitatīvā telts “SKY4X” tavu ceļošanu padarīs vieglu, ērtu un jautru. Brauc, kur gribi, un izveido apmeti, kur vien vēlies! Ja telts ir nolūkota un arī izmēģināta – pērc nost, jo izstādē tai būs atlaide!

Velosipēdu paradīze

Gribi velosipēdu? Kalnu, pilsētas, šosejas, tūrisma velosipēdi, elektriskie velosipēdi un skrejriteņi, balansa riteņi un divriteņi bērniem, velosipēdi pusaudžiem – Ķīpsala uz trīs izstādes dienām kļūs par īstu velosipēdu paradīzi! Visplašāko ekoloģisko braucamo klāstu un atlaides pirkumam piedāvās “Veloprofs”, “Sportland”, “My Sport”, “Pro Velo”, “Fans Prosport”, “Veloatlaides”, veikals “E-ride.lv” un citi. Konsultējies, salīdzini, izmēģini un izvēlies!

Inovatīvi instrumenti makšķerniekiem un medniekiem

Ja esi mednieks, makšķernieks vai tūrists – tu novērtē kvalitatīvus instrumentus. Pazīstamais amerikāņu uzņēmums “Gerber”, kas ir medību nažu, militāro un tūrisma piederumu dizaina un inovāciju līderis pasaules tirgū, tagad piedāvā arī inovatīvus makšķerēšanas instrumentus – daudzfunkcionālas šķēres, knaibles, kā arī īpašu, vēl neredzētu instrumentu mušiņmakšķerēšanai! Starp citu, izstādē “Medības un makšķerēšana” arī “Gerber” instrumentiem ievērojamas atlaides! Savukārt uzņēmums “Ieroči” medniekus iepazīstinās ar jaunajām karabīnēm “Browning Maral” un “Sako 85 Bavarian”. Starp citu, uzņēmumam rīt “dzimšanas diena” un tai par godu ar trim metamkauliņiem atlaidi pirkumam uzmet pats!

Sajūti uzvaras garšu!

Esi aktīvs – nestāvi malā, jo arī apmeklētāji paši varēs sajust sportisko garu un uzvaras garšu, piedaloties dažādās aizraujošās aktivitātēs! Sporta klubu paraugdemonstrējumi un konkursi apmeklētājiem halles balkonā sestdien, mini sacensības skatītājiem ar vērtīgām atbalstītāju sarūpētām balvām fitnesa sacensību “Battle of Riga” starplaikos sestdien, 24. martā un svētdien, 25. martā – notikumu ir daudz! Seko līdzi pasākumu programmai un notiekošajam hallēs!

Tas ir tikai neliels ieskats izstādes “Atpūta un sports 2018” piedāvājumā! Ja vēlies klātienē redzēt arī citus motociklus, jahtas un laivas, iegādāties velosipēdu, preces sportam, tūrismam vai papildināt savus makšķernieku un mednieku piederumus, tad no 23. līdz 25. martam nāc uz aktīvās atpūtas un sporta izstādēm Ķīpsalā! Vēl Ķīpsalā notiks funkcionālā fitnesa sacensības “Battle of Riga 2018”, cīņu šova “King of Kings” ringa meiteņu skaistumkonkurss u. c. Vairāk: bt1.lv

Audzinot bērnu, mēs vienmēr izvēlamies vienu vai citu motivācijas veidu. Bet ir svarīgi saprast, ka daži no tiem tiek uzskatīti par nepieņemamiem.

Speciālisti nosauc dažus motivācijas veidus, kuri sākotnēji var šķist efektīvi, bet nākotnē bērnam nodarīs tikai kaitējumu. Bet pastāv arī pareizais motivācijas veids. Lūk, portāls “Letidor” mēģinās tikt skaidrībā ar šo jautājumu, un par pareizo un nepareizo bērna motivēšanu stāsta pedagogs, ģimenes attiecību speciālists Vladimirs Jakuncevs.

Pedagogi uzsver, ka bērnam motivācija nepieciešama, lai pamudinātu viņu darboties, strādāt. Un tieši darbs spēlē milzu lomu audzināšanā. Un ir principiāli svarīgi, kā labā bērns ir gatavs strādāt.
Speciālists nosauc četrus galvenos motivācijas veidus:

Darbs – darbs. Bērns ir gatavs kaut ko darīt, ja viņam par to samaksās.
Darbs – panākumi. Bērns ir gatavs kaut ko darīt, ja viņu par to paslavēs, bet viņš pats jutīsies kā labs cilvēks.
Darbs – verdzība. Bērns ir gatavs izpildīt kaut ko, neapzinoties veicamā darba nozīmi. Piemēram, to veicot, baidoties no soda.
Darbs – rūpes. Bērns ir gatavs strādāt kāda cita cilvēka labā.
Mammas un tēti allaž uz kaut ko liek galveno akcentu. Kā uzsver pedagogs, motivācijas tips var daudz ko pavēstīt par vecāku personībām un par to, kādas attiecības viņi ir spējīgi veidot ar saviem bērniem.

Speciālists piedāvā palūkot, kādi motivācijas veidi tiek uzskatīti par aizliegtiem, un kādi būtu ieteicami.

Darbs – darbs jeb dāvanu motivācija

Vecāki, izvēloties šo vai citu motivēšanas veidu, bērnā “ieliek” pamatlietas. Tieši viņi vēlāk nosaka cilvēciskās vērtības. Un nereti, izmantojot šo veidu, par tādām kļūst nauda vai dāvanas.

Šāda motivācija liecina par vecāku bezpalīdzību un autoritātes deficītu.

Pieradinot bērnu darīt kaut ko, lai rezultātā saņemtu dāvanu vai naudu, ir jāatceras, ka šāda pieeja bērnam radīsies arī par visu pārējo.

Bērns var padomāt: “Kāpēc man jārūpējas par vecākiem, ja es no viņiem vairs neko neiegūšu/ ja man nav cerību uz mantojumu/šis mantojums man “spīd’ tikai daļēji?”

Daži domā, ka tagad viņi bērnu motivē ar naudu, bet vecumdienās šis bērns pados saviem “sencīšiem” glāzi ūdens. Pados jau gan, ja vien viņiem iedos naudu. Pados, ja pārrakstīs dzīvokli vai māju, brīdina pedagogs.

Darbs – panākumi jeb slavēšanas motivācija

Panākumi ir viens no fetišiem, tas vienmēr prasa upurus. Un tieši bērns var kļūt par šādu upuri.

Daži pieaugušie domā: “Ja ir bērns, tad lai ko tas neprasītu, viņam jākļūst veiksmīgam” vai “Ja reiz es nesasniedzu panākumus, tad bērnam tas jāizdara manā vietā”.

Mammas un tēti dzenas pakaļ nez kādiem standartiem, nežēlojot laiku un līdzekļus. Kā tas ir – tavs bērns nedejo, nezīmē, nespēlē? Tā ir vesela vērtību sistēma. Bet bieži vien šāda pārmērīga slodze, pulciņi, nodarbības ir mērķēti uz to, lai bērnu “izsūknētu”, padarītu viņu atbilstošu vieniem vai citiem parametriem, ar to visu aizstājot cilvēcisku komunikāciju starp vecākiem un bērnu.

Pats skumjākais, ka vecāki nereti pat izvairās no komunikācijas ar bērniem, jo attiecību veidošana tomēr ir nopietns darbs.

Panākumu un statusu motivācija acīmredzami zaudē, jo veiksmīgi var kļūt nebūt ne visi.

Tādēļ ar šādu pieeju mēs 99 no 100 gadījumiem audzinām nelaimīgus cilvēkus, norāda Jakuncevs.

Gribot vai negribot, noskaņojoties uz panākumiem, vecāki bērnu audzina tā, ka viss, ko viņš dara, tiek darīts tikai statusa dēļ. Kā izpaužas šie panākumi, nav svarīgi, katram tie ir savi. Galvenais, ka bērns tā arī neiemācās tikt galā ar neveiksmēm, kuras dzīvē būs ne mazums. Viņi neiemācās kaut ko darīt rūpēs par tuvākajiem cilvēkiem vai vienkārši tāpat, viņi nesaprot, ka arī tas var nest pozitīvas emocijas.

Darbs – verdzība jeb baiļu motivācija

Vecākiem vajadzētu raudzīties, vai viņi rada apstākļus, kuros bērns var mācīties sevi novērtēt un saredzēt jēgu tam, ko viņš dara.

XX gadsimta psiholoģiskā analīzes pieredze rāda, ka cilvēks neizprot situāciju, kurai nav jēgas, un jūtas tajā galēji nekomfortabli.

Psihoterapeits Viktors Frankls pierādījis, ka jēgas trūkums ir neirotisks stāvoklis. Bet bērni vienmēr izjūt vajadzību pēc radošuma un vēlmi tajā rast jēgu. Bailes pirms soda – tas ir nosacīts reflekss, kas bērnam neļauj apzināties galveno – jēgu tam, ko viņš dara.

Tieši tāpēc motivācijas šādas frāzes veidā: “Neizpildīsi mājasdarbus, ieslēgšu istabā!” nekā laba bērna audzināšanā nenesīs.

Darbs – rūpes jeb līdzjūtības un jēgas motivācija

Bērnu audzināšanā tieši šim motivācijas veidam piemīt pozitīvs efekts. Lai bērns vēlētos strādāt, sākumā jāiemāca strādāt viņa sirdsapziņai – spēt atšķirt melus no patiesības, veikt patstāvīgus vērtējumus, meklēt jēgu. Šādu prasmju apgūšana arī ir darbs.

Vecākiem šajā lietā ir šāda loma – netraucēt, nemelot, nepielietot vardarbību, bet sniegt saprātīgus piemērus no dzīves.

Vecāku iekšējā pārliecība bērna audzināšanā spēlē principiālu lomu. Vienmēr var bērnam paskaidrot, lai viņš saprastu, ka runa ir nevis vienkārši par subjektīviem priekšstatiem, par skaistumu un labestību, bet par to, ka atbildi viņš var atrast sevī. Taču to visu ir neiespējami iemācīt no grāmatām. Lai modinātu bērna sirdsapziņu darīt kādu darbu, vispirms pašam ir jāatbrīvojas no sociāliem ieteikumiem, ieskaitot tiem, kuri nebūt nav pēdējā vietā panākumu un materiālo labumu kultā.

Galvenais secinājums

Paradoksāli, bet fakts:

Audzināšanā motivācijas gala mērķis – atbrīvot bērnu no motivāciju spiediena.

Lai tās būtu bailes, materiāls labums vai sabiedrības domas, ir svarīgi iemācīt bērnu patstāvīgi izdarīt izvēli, izvēloties to vērtīgāko, ko ieviest arī dzīvē, pat ja no tā “nespīd’ nekāds labums. Bet tas, savukārt, nozīmē, ka šādai pieredzei jābūt arī pašiem vecākiem.

Vēlos parunāt par plikumiem pirtī. Par kailumu. Kāpēc to tik dažādi uztver? Vai seksualitātei un erotikai ir vieta pirtī? Kādas ir šīs kailuma mācības?

Seksologs Arturs Šulcs uzsver, ka kailums joprojām ir milzīga problēma ļoti daudziem, neraugoties uz to, ka mūsdienās gandrīz nekas vairs nav tabu. Tomēr daudziem joprojām tas, kas tur lejā, ir kaut kas nelegāls, to labāk nepieminēt. Te nav runa par seksualitāti, bet gan par sava ķermeņa pieņemšanu, izzināšanu. Ne vienam vien ir pat kauns sevi apskatīt. Vīrietis varbūt vēl papēta savu locekli, ejot čurāt, bet sieviete bieži vien pat nezina, kā īsti izskatās viņas dzimumorgāni. Atrāda ginekologam, bet pati nemaz nepalūkojas. Jo vecāki mācīja, ka tā nav labi.
Pirts ir vieta, kur trenēties pieņemt sevi tādu, kāds esi. Vari būt kails kopā ar citiem, neveicot nekādas seksuālas darbības. Tā ir iespēja mācīties veidot cieņpilnu attieksmi pret ķermeni, apzināties, ka tā ir vērtība.

Pirtnieku viedokļi

Dainis un Zanda Priednieki no Ropažiem

Zanda un Dainis teic, ka viņu pirtī ir bijuši arī nepieredzējuši cilvēki, kuri kautrējas un baidās no kailuma. Taču, ja pirtnieks izturas brīvi un dabiski, arī peramajam sava kailuma pieņemšana ir tikai laika jautājums, turklāt tam nevajag stundas, tas notiek ātri. Kautrīgums pāriet, cilvēks kļūst brīvāks.

“Ja tā padomā, jebkuru darbību, ko veic pirtnieks, masieris, ārsts vai jebkurš cits profesionālis, kurš strādā ar ķermeni, taču varētu iztulkot neķītri. Pirtī peramais ir pliks, un puspliks pirtnieks strādā ar viņa ķermeni. Ja nu kādam prātā būtu iesēdies kas tāds, jebkurā situācijā varētu ieraudzīt ko nelāgu,” teic Dainis un piebilst, ka pirtnieks parasti ir tērpies speciālos pirtssvārkos vai citādi piesedzies.

Ir ētikas kodekss, kas nosaka, ko pirtnieks drīkst darīt, ir ķermeņa zonas, kuras nedrīkst aizskart. Pastāv arī nerakstīti likumi. To visu viņi ievēro.

“Bet man kā pirtniekam par kailumu pat domāt nav laika, jo ir cita prioritāte. Katrai pirtij ir kāds uzdevums – ko cilvēks vēlas tajā saņemt, un pirtniekam svarīgākais ir to piepildīt,” – tā Dainis.

Zanda atzīst, ka reizēm pat neatceras, kā izskatījās peramā ķermenis, jo koncentrējusies uz to, lai cilvēks labi justos, ne par ko citu nav laika domāt.

“Ja redzu, ka cilvēks ir kautrīgs, skrubēšanu sāku ar muguru. Uzlieku slotiņas uz galvas – tā peramajam rodas mānīga sajūta, ka viņu neredz,” teic Zanda.

Ja kāds kautrējas vai atrodas pirtī pirmo reizi un grib iet peldkostīmā, viņa izstāsta, ka tad ķermeni nevarēs tik labi iemasēt ar skrubi vai medu, līdz ar to cilvēks negūs visu iespējamo labumu. Zanda tad piedāvā aplikt paladziņu.

“Parasti gan tas nepieciešams tikai rituāla sākumā, cilvēks ātri vien liek paladziņu nost – tomēr gribot iet pa pliko. Manā pieredzē ir bijuši arī gadījumi, kad peramajam rodas erekcija. Nepievēršu tam uzmanību, klusām uzlieku virsū slotiņu,” pasmaida Zanda

Priednieku pirtī tiek pērti arī pāri. Zanda un Dainis ir pamanījuši, ka pēc šādas pāra pirts abi cilvēki kļūst tuvāki, brīvāki, labāk sajūt viens otru.

Anita Reščenko no Aglonas novada

Man no bērnības bija priekšstats, ka kailam būt ir kauns. Pagāja laiks, kamēr varēju pieņemt sevi tādu, kāda esmu. Tam palīdzēja semināri, nodarbības, ko apmeklēju. Gājām pirtī bez peldkostīmiem – tolaik man tas bija notikums. Sapratni paplašināja tantras seminārs, ko vadīja pasniedzējs no Indijas. Ķermenis ir dievišķa dāvana, apbrīnojams Meistara darbs. Kad cilvēks man pirtiņā uztic savu ķermeni, uzskatu, ka pieskaros Meistara darbam. Visas ķermeņa daļas ir svētas. Turklāt pirtī pieskaros ne tikai ķermenim, bet arī dvēselei.

Es vispār nedomāju par kailumu, pirtī ir citādas attiecības. Te vairs nav ne sieviešu, ne vīriešu, lomu nespēlē statuss sabiedrībā vai bagātība. Aiz durvīm paliek visas maskas un aizspriedumi. Es pateicos cilvēkam, ka viņš man uzticējis visdārgāko – savu ķermeni. Pie ieejas manā pirtī ir uzraksts: “Ienākot šajā telpā, tu esi gaisma un mīlestība.”

Visu rakstu un sarunu ar seksologu Arturu Šulcu lasiet žurnāla “36,6 °C” marta numurā vai tā elektroniskajā versijā.

Ja pirmoreiz izdzird vārdu “biohakeris”, tas šķiet kas nesavienojams – it kā par bioloģiju, bet tomēr no tehnoloģiju jomas. Par hakeri dēvējam spečuku, kurš nelegāli uzlauž datorsistēmu, lai piekļūtu aizsargātiem datiem. Biohakeris gudri uzlauž sevi – izzina sava organisma bioloģiju, atklāj tā prasības, izmanto mūsdienīgas tehnoloģijas un jaunākos zinātnes atklājumus, lai dzīvotu efektīvāk. Latvijas biohakeri ar smaidu sevi dēvē par uzlabotajiem latviešiem.

Vietējie biohakeri patlaban par savu pieturas vietu dēvē fitnesa centru un sporta komūnu Placebo Factory Rīgā. Tā ir vieta, kur fiziski izkustēties un gudri rūpēties par savu ķermeni un prātu.

Te satieku Māri Žundu, biohakeri, kurš vēlas būt uzlabotais latvietis. Māris ir aukstummīlis, Rūdīšanās skolas izveidotājs. Viņš uz Latviju atvedis holandiešu ledusvīra Vima Hofa mācību, kas ļauj paplašināt savu spēju robežas. Janvārī Māris kopā ar domubiedriem sarīkoja rekordpeldi āliņģī, pulcinot vairāk nekā simt domubiedru.

Vēl viens biohakeris ir Kaspars Vendelis, plašāk zināms kā veselīgo eļļu popularizētājs, darbojas uzņēmumā Vom Fass. Daudzi seko viņa blogam, jo Kaspars atklāj, ko viņš dara, lai spraigi nodzīvotu līdz 120 gadiem. Un kurš gan to nevēlas?!

Arī uzņēmējs Artūrs Bernovskis ir viņu komūnā, viņš īpaši interesējas par zinātniskajiem atklājumiem un tehnoloģijām, kas palīdz darboties produktīvāk.

“Apvienojot spēkus, varam paveikt vairāk. Lielā ideja – savākt, piemēram, simt cilvēku Latvijā, no kuriem katrs kopj savu biohakinga virzienu, attīsta to, dalās zināšanās ar citiem,” atklāj Māris Žunda. Simt uzlaboto latviešu – skan vareni, vai ne!?

Kāpēc mērīt sevi?

“To, ko agrāk piedāvāja tikai medicīnas iestādes un laboratorijas, šobrīd ikviens var lejuplādēt savā telefonā. Ir notikusi tehnoloģiju demokratizācija, tā ietver arī sevis izmērīšanu – iespēju uzzināt, kas un kā notiek organismā, sekot tam līdzi. Ne velti mūsdienu cilvēkus dēvē par quantified-self jeb pašmērīšanas sabiedrību,” – tā Kaspars Vendelis.

Ir daļa ļaužu, kas pret šiem jautājumam izturas ļoti nopietni, – tie ir biohakeri. Viņi ņem talkā visu informāciju, kas pasaulē pieejama, iedziļinās zinātnes atklājumos un jaunākajās tehnoloģijās, tās izmanto savā ikdienā. Tos varētu nosaukt par viena cilvēka eksperimentiem, kuru objekts ir paša organisms. Jo daudzveidīgāki dati iegūti, jo vairāk biohakeris var saprast, kas ar viņu notiek. Turklāt – ko var izmērīt, to var ietekmēt.

Biohakeris izzina, pēta, domā līdzi. Ne velti biohakingu dēvē par gudro dzīvošanu. Mērķis – darboties efektīvāk, paveikt jaudīgāk, itin visā panākt maksimālu produktivitāti un, protams, veselīgāk un ilgāk dzīvot.

“Neviens neapstrīdēs, ka dzīve kļuvusi raitāka. Tādēļ arī jādarbojas raitāk,” teic Māris Žunda. “Viens no cilvēkiem, ko es dēvētu par biohakeri, ir Vims Hofs. Viņš jau pirms 20 gadiem sāka pakļaut sevi dažādiem dabas faktoriem, dziļi iepazina sevi, atklāja, kā ietekmēt savu fizioloģiju, lai ķermenis darbotos efektīvāk, bet tas viņam prasīja daudzus gadus. Ja tolaik, kad Vims to atklāja, būtu pašreizējie zinātnes sasniegumi un tehnoloģijas, viņš to varētu pārbaudīt un pierādīt daudz agrāk.

Biohakeri ņem talkā zinātniski pamatotas, efektīvas metodes, kā arī dažādas modernas ierīces, kā tagad saka – gadžetus.”

Pasaulē gan netrūkst ārstu, kuri skeptiski raugās uz šādiem cilvēka eksperimentiem ar sevi. Iespējams, ar to vairāk domājot tā dēvētos kiborgus, kuri pārspīlē mūsdienīgo tehnoloģiju nepieciešamību. Piemēram, implantē acīs sensoru, lai tumsā labāk redzētu, vai miesā – mikroshēmas implantu, bet rokā tādu kā fitnesa aproci ar saviem medicīniskajiem datiem.

Kļūt veselam ar zināšanām

Daudzi biohakeri izvēlas šo ceļu personīga stāsta dēļ. Rodas kādas komplikācijas veselībā, taču cilvēks iet nevis tradicionālo medicīnas ceļu, bet atrod savu variantu un risinājumus, lai atveseļotos.

Somu uzņēmējs un biohakeris Tēmu Arina, kurš savulaik viesojās Latvijā, pavēstīja savu pieredzi. Pārslodzes dēļ viņa veselība strauji pasliktinājās, to iespaidoja garas darba stundas, negulētas naktis un pavirša ēšana. Ārsts izrakstīja medikamentus, bet tie palīdzēja īslaicīgi. Šādi viņš nocīnījās gandrīz gadu, līdz atklāja biohakingu. Ieviesa atbilstīgu uzturu, sakārtoja dienas režīmu, regulāri veica speciālus uzdevumus, izmantoja dažādas tehnoloģijas. Un – visai ātri izveseļojās.

Arī Mārim Žundam ir savs stāsts. Divdesmit gadu vecumā piepeši izrādījās, ka viņam ir paaugstināts asinsspiediens. Dakteris teica: zāles jādzer līdz mūža beigām. Kādu laiku puisis tā arī darīja. Taču pirms četriem gadiem, iepazinies ar Vimu Hofu un viņa aukstuma mācību, Māris nolēma rīkoties. Trīs mēnešus regulāri mērīja asinsspiedienu, izrādījās, ka 80 procentos gadījumu spiediens ir normāls. To Māris paskaidrojis ārstam un no zālēm atteicies. Tās joprojām nav nepieciešamas.

“Cītīgi sekoju savai veselībai, regulāri veicu asinsanalīzes, zinu, kuri rādītāji man ir svarīgi. Dažādiem biohakeriem pasaulē ir prakse ļoti bieži analizēt asinsainas, tērējot tam milzu summas. Tas ļauj ievākt datus, lai monitorētu un saprastu, kā strādā šis sarežģītais dators – cilvēks.

Pie ārsta gan aizeju. Dakteris vaicā, kas noticis, bet es saku: gribu izdarīt visu, lai nesaslimtu. Ārsts nesaprot: jutīsiet taču, ka esat saslimis. Taču ir izpētīts, ka mūsdienās sajūtu asums ir pazaudēts. Ar tām vien nepietiek, vajadzīgi precīzi dati,” teic Māris. Un piebilst: to, ko šodien jau izmanto biohakeris, diez vai tik ātri uzzinās, piemēram, ģimenes ārsts. Droši vien paies gadi, līdz mediķi to visu liks lietā.

Vērtīgā rīku kaste

“Biohakings ietver ļoti daudzus konceptus, virzienus. Tiek izmantoti dabas faktori, piemēram, aukstums, karstums, gaisma. Novērtēta elpošanas nozīme, labāka atmiņa un kvalitatīvāks miegs. Ir rūpes par kustībām, meditācija, garīgā attīstība. Tātad biohakings ir kā liels lietussargs, kas pasargā, ļauj dzīvot veselīgāk un veiksmīgāk,” uzsver Māris.

Vēl biohakings ir kā pamatīga kaste ar gudriem, mūsdienīgiem rīkiem, instrumentiem, no kuriem katrs var izvēlēties savējo.

Kaspars Vendelis prāto, ka viedtālrunis, iespējams, ir pieejamākais biohakeru rīks. Tajā ir desmiti tūkstošu aplikāciju, kas noder sevis mērīšanai, pašsajūtas noteikšanai, fiziskai sagatavošanai, mentālai uzmundrināšanai un tamlīdzīgi.

Puiši savā ikdienā izmanto vairākas aplikācijas. Piemēram, Māris ņem talkā elpošanas aplikācijas, kā Breathe, Prana Breathe.

“Pētnieki atzīst, ka elpošana ir tālvadības pults nervu sistēmai,” viņš piebilst. Aplikācijā iestata individuālos parametrus un seko līdzi dažādiem elpas režīmiem atkarībā no tā, ko vēlas panākt. Līkne rāda, piemēram, cik ilgi ieelpot un izelpot, kad elpu aizturēt.

“Ir arī dažādas ierīces, kas var ikdienu padarīt mundrāku, uzlabot veselību un darbspējas. Parasti tās nav lielas stacionāras iekārtas, bet gan Wearable technology jeb valkājamas ierīces,” piebilst Kaspars.

* Piemēram, trenēt elpošanu var arī ar ierīci, kas rada pretestību, kad cilvēks izpūš elpu. Šādi uzlabojas arī iekšējā muskulatūra. Ir zināms, ka vidēji elpojam no 16 līdz 25 reizēm minūtē. Ja uztrenējas elpot retāk, var efektīvāk izmantot plaušas un gāzu apmaiņu. Ja dziļāk un mierīgāk elpojam, aktivizējas parasimpātiskā nervu sistēma, rimst trauksme.

* Citi izmanto Elevation training jeb augstuma trenēšanās masku, kas rada retināta gaisa plūsmu, ļauj trenēt elpošanu samazināta skābekļa apstākļos.

* Somijā ražota ierīce Oura rings ir gredzens, kas visu laiku atrodas pirkstā. Tas fiksē ķermeņa fizioloģiskos signālus un datus ik pa brīdim noraida uz valkātāja telefonu. Šādi var uzzināt, piemēram, miega kvalitāti, kas ir ļoti svarīgs faktors, lai spētu strādāt produktīvāk. Ja ilgstoši pa īstam neizguļas, ķermenis nespēj dabīgi atjaunoties.

* Human charger simulē dienas gaismu, to spīdinot ausīs. Pētnieki pierādījuši, ka šādi, piemēram, zūd nogurums, vairojas enerģija un uzlabojas garastāvoklis. Darbadienas vidū šīs īpašās austiņas var ielikt ausīs un saņemt mundruma devu – līdzīgs efekts, kā iedzerot kafiju.

* Noderīgs rīks ir zilās gaismas bloķēšanas brilles. Ar tām pirms gulētiešanas daudz drošāk var skatīties datora, televizora vai telefona ekrānā. Speciālie briļļu stikli simulē saules starus, līdz ar to organisms saprot: saule sāk rietēt, sāk izdalīties melatonīns jeb miega hormons, jādodas gulēt. Izpētīts, ka tikai 20 sekunžu lūkošanās ekrānā samazina melatonīna daudzumu, tātad tiek traucēta miega kvalitāte, dziļais miegs, savukārt tas provocē trauksmes sajūtu dienas laikā.

Var izmantot līdzīgas iedarbības aplikāciju viedierīcē, kas mazina zilā starojuma intensitāti. Piemēram, aplikācija F.lux pielāgojas saules ritmam un ekrānā monitorē gaismas frekvences, kas raksturīgas attiecīgajam diennakts laikam.

Kaspars pilnībā atbalsta tehnoloģiju integrēšanu, ikdienā pats izmanto vairākas ierīces un aplikācijas, tomēr piebilst: “Tehnoloģijas ātri padara atkarīgu. Es tomēr nevēlos zaudēt fizisko kontaktu ar sevi. Ļoti daudz var panākt, vienkārši ieklausoties, novērojot, sajūtot. Piemēram, skrienot maratonu, man pietiek tikai ar hronometru. Pēc vairākiem maratoniem un daudziem simtiem kilometru, ko noskrēju, tiem gatavojoties, nav tik grūti sajust sevi bez tehnoloģiju palīdzības.”

Kas man palīdz, un ko ikviens var izmēģināt 

Stāsta Artūrs Bernovskis

* Pamostos pirms saullēkta, rītu sāku ar meditāciju. Tam izmantoju gadžetu – Brainlink sensoru, kas mēra alfa un bēta smadzeņu viļņus, tādā veidā izmērot meditācijas progresu.

* Pēc tam seko vingrošana un atkarībā no dažādiem faktoriem vai nu rīta elpošanas vingrinājumi pēc Vima Hofa metodes un auksta duša, vai arī viegls pusstundas skrējiens aerobā ritmā. Arī šīs aktivitātes izmēru – ar viedo pulksteni, kas mēra pulsu, sirds un aerobo skriešanas ritmu.

* Rīta smūtijs pabaro organismu ar nepieciešamajām vielām. Visbiežāk izvēlos citrusaugļu sulu ar banānu, ogām un riekstiem, bet reizēm blendēju spinātus, brokoļus, avokado un eksotiskos augļus.

Stāsta Māris Žunda

Mani ikdienas rituāli, kas būtiski uzlabo darbspējas un labsajūtu, ir saistīti ar elpošanas vingrinājumiem un temperatūras kontrastiem.

* Pamostos, apsēžos un 2–4 minūtes veltu elpošanai, izmantojot dažādas tehnikas. Dažreiz ņemu palīgos kādu telefona elpošanas aplikāciju. Tajā izvēlos vajadzīgo programmu: miers, atpūta, enerģija, fokusēšanās. Tas palīdz ieslēgt sevi vajadzīgajā režīmā.

* Aukstums ir mana ikdiena. Lūk, daži vieglākie veidi. Rokas mazgāju aukstā un karstā ūdenī – tā ķermeni viegli pieradināt pie kontrastiem. Ikviens zina, ka aukstā laikā visbiežāk salst tieši plaukstas. Ja mazgājam tās aukstā ūdenī, tiek aktivizēta nervu sistēma, jo plaukstās ir ļoti daudz nervu galu, kas nodod signālu tālāk. Šādi arī aktivizējam asinsplūsmu un trenējam asisnsvadus.

Arī dušoties beidzu ar aukstu ūdeni, lejot to uz pēdām un pēc tam uz visa ķermeņa. Tas būtiski uzlabo mentālo noturību jeb gribasspēku, kā arī fiziski trenē ķermeni dažādos aspektos.

* Viegls veids, kā padarīt jautrāku savu rītu, – tīrīt zobus ar pretējo roku. Taču tas nav tikai joks – šādi tiek stiprināta nervu sistēma un veidots jaunu neironu tīkls.

* Izmantoju arī izplatītu biohakeru trendu uzturā – kafiju ar taukvielām. Pielieku karoti speciālās kokosriekstu eļļas, kurā ir paaugstināta triglicerīdu deva, lai vairāk enerģijas. Vēl pievienoju kurkumu un sablendēju.

* Labu efektu dod tasīte kafijas pirms īsas diendusas. Izdzeru kafiju un noliekos snaudā uz 20 minūtēm. Tā kā arī kafija pilnībā iedarbojas pēc šā laika, pamostos možs un gatavs darbam.

Stāsta Kaspars Vendelis

* Ja nepieciešams koncentrēties, it īpaši veicot radošu darbu, noder binaurālie ritmi (binaural beats), to klausīšanās. Tā ir skaņu frekvenču tehnoloģija, kas tiek izmantota smadzeņu pusložu sinhronizācijai un noskaņošanai. Izpētīts, ka ritmiska ārēja iedarbība uz maņu orgāniem ar frekvenci, kas raksturīga relaksācijai, snaudai vai radošam pacēlumam (alfa, teta, delta ritmi), veicina smadzeņu aktivitāšu izmaiņas.

* Ja darāms kas īpaši svarīgs, strādāju pie stāvgalda, pēdas novietojot uz asā akupunktūras matracīša.

* Vēl ņemu talkā tā dēvēto pārtraukto gavēšanu (intermittent fasting) – tiek ieturētas garas pauzes starp maltītēm. Tā organisms stiprinās, vājās šūnas iet bojā, dodot vietu stiprākajām vairoties. To var dēvēt par šūnu rūdīšanos.

* Lielākā daļa cilvēku nevingro, jo pietrūkst laika vai enerģijas. Esmu tāds pats! Tādēļ treniņus esmu reducējis līdz pāris minūtēm. Taču – konsekventi katru dienu!

No rīta 2–3 minūtes veicu izometriskos vingrinājumus, zināmākais no tiem ir planks – statisks vingrojums, kurā atrodies balstā uz apakšdelmiem un kāju pirkstiem.

* Eju agri gulēt, lai agri pieceltos, – ik rītu esmu augšā jau 5:20. Ko tas dod? Pieaug kopējā apmierinātība ar dzīvi. Sevi viegli disciplinēt, jo eju gulēt kopā ar bērniem, viņiem jau desmitos vakarā jābūt gultās.

Mūs veidojusi audzināšana un dzīves notikumi, bet ierastie priekšstati traucē bez aizspriedumiem saredzēt pasauli. Lai neiekristu lamatās, nepieciešams identificēt tos un analizēt.

“Savu uzskatu, pārliecības atzīšana ir liels solis ceļā uz pārmaiņām, jo to, ko esam atzinuši, mēs varam mainīt – ir pārliecināts psihoterapeits Mišels Lejojeuks. “Ja gribam realizēt savas vēlmes un izvairīties no negatīvo scenāriju atkārtošanās, nepieciešams saprast mūsu maldīgo priekšstatu mehānismus”. Pozitīvā psiholoģija nosaukusi dažus uzstādījumus, kuri mums traucē pieņemt labvēlīgus lēmumus, iet uz priekšu un attīstīties. Pieci no tiem ir viskaitīgākie, jo rada negatīvas domas un rīcību.

Instrukcija

Spontāni izvēlies sev visatbilstošāko apgalvojumu:

• Viss ir vai nu melns, vai balts
• Sliktais noteikti atgadīsies atkal
• Pienākums svarīgāks par visu
• Glāze vienmēr ir pustukša
• Manu rīcību vada, nosaka emocijas

Padomā, kurā no dzīves sfērām (mīlestība, darbs, ģimene…) to pielieto. Pajautā sev, vai uzvedība, kura no tā izriet, padara tavu dzīvi un attiecības ar citiem vienkāršākas, brīvākas un komfortablākas.

Tad pajautā sev, ko varētu darīt vairāk un labāk, ja atteiktos no šīs pārliecības. Pieraksti, kādas iespējas tev pavērtos, ja tu vairs neatrastos šīs pārliecības varā. Piemēram: “Ja es mazāk sev teiktu “man jādara/tas ir mans pienākums”, es varētu vairāk domāt par sevi, vairāk atpūsties…”.

Viss ir vai nu melns, vai balts

Kategoriski atzinumi (“Tās ir muļķības!”), pārspīlēti novērtējumi (“Viņš ir ģēnijs”). Stingrības tev netrūkst, bet trūkst savaldības un uzmanības pievēršanas niansēm. Tava uztvere ir pārāk globāla. Vienmēr, nekad, visi, neviens… Tu mētājies no vienas galējības otrā, un katru reizi paej garām zelta vidusceļam. Tu alksti pēc pilnības un ja līdz tai nenonāc, jūties zaudējis vai dusmojies. Tev “kurš nav pirmais, tas ir zaudētājs”. Tavas attiecības ar cilvēkiem arī ir līdzīgas – vienā pusē draugi un sabiedrotie, otrā – ienaidnieki.

Nepareiza uzvedība: melnbaltā domāšana liek vērtēt sevi, citus un realitāti jēdzienos “vai nu, vai”.

Sekas: tavas jūtas un attiecības ir kā amerikāņu kalniņi. Skarbo spriedumu dēļ tu palaid garām iespējas, iesaisties konfliktos, no kuriem varētu izvairīties, un tavu dedzību nomaina vilšanās…

Padoms: iemācies izmantot vārdu “bet”, kas iesaista domā pretēju elementu, un tādējādi liek sajust smalkumus un nianses: “Tas ir absurds, bet…” “Viņš ir ģēnijs, bet…”.

Sliktais noteikti atgadīsies atkal

Neveiksme, vilšanās, aizvainojums – un tavi priekšstati par sevi, citiem un nākotni rādās pavisam drūmās krāsās. Tu piekrīti apgalvojumam “kurš reiz nodevis, nodos atkal”, un uztver nākotni, pamatojoties uz iepriekšējo negatīvo pieredzi. “Mani pameta un nu es vairs nekad neiepazīšu mīlestību”; “Es izkritu šajā eksāmenā, noteikti izkritīšu arī citos” utt. Tu netici, ka cilvēki ir spējīgi attīstīties, nostiprināt savas stiprās puses, mācīties no negatīvās pieredzes, lai virzītos uz priekšu.

Nepareiza uzvedība: tu izdari vispārinājumus, pārsvarā negatīvus, pamatojoties uz iepriekšējo pieredzi.

Sekas: padošanās liktenim, trauksme, negatavība rīkoties, pārmērīgs aizdomīgums, entuziasma trūkums, neticība sev un citiem. Tu baidies no nākotnes, tagadne ir sāpīga tev un tuviniekiem.

Padoms: iemācies kā iegūt mācību no pagātnes, bet tai nepakļauties. Kāpēc un kā es cietu neveiksmi? Ko varu darīt, lai novērstu kaitējumu vai to mazinātu? Ko jaunu es uzzināju par sevi no šīs pieredzes – gan pozitīvo, gan negatīvo? Piemēram: “Man pietrūka pārliecības par sevi, bet es parādīju drosmi un stingrību”.

Pienākums svarīgāks par visu

“Tas ir nepieciešams”, “es nevaru”, “tas ir mans pienākums”… Šīs mantras, dažreiz pat neapzinātas, kontrolē tavu uzvedību un dzīvi kopumā. Gan privātajā dzīvē, gan profesionālajā jomā tu esi no tiem, kuram viss jāizdara pašam, citādi vispār nekas netiks izdarīts kā pienākas. Tev grūti pārslēgties no vienas nodarbes uz citu, atļaut sev pārtraukumu un tavu prieku pavada vainas sajūta.

Nepareiza uzvedība: tev ir tendence uzņemties dažādus sarežģītus uzdevumus un pienākumus.

Sekas: fizisks un psiholoģisks nogurums. Kā arī netaisnība sajūta, kuru izraisa uzdevumu un atbildības nepareiza sadale. Tu dusmojies uz sevi par nespēju pateikt “nē”, bet uz citiem – par to, ka viņi nedara pietiekami daudz. Tas viss rada slēptas dusmas, kuras reizēm izlaužas pret apkārtējiem.

Padoms: iemācīties pateikt (sev) “nē”. Nosaki prioritātes, pārbaudi katru “vajag/tas ir mans pienākums.” Varbūt tos pats esi sev izdomājis? Ja tā, tad izvēlies svarīgāko, bet pārējos atliec malā. Centies izpildīt tikai tās saistības, kuru neizpilde radītu objektīvus sarežģījumus. Piemēram: atteikties no komandējuma, kurā doties ietilpst tavos amata pienākumos nav tas pats, kas atteikties no uzdevuma veikšanas, kuru neviens nevēlas, jo tas ir nepatīkams, slikti apmaksāts vai nav paredzēts darba līgumā.

Glāze vienmēr ir pustukša

Tev piemīt tendence savos stāstos nenovērtēt, neuzsvērt pozitīvos aspektus, bet akcentēt negatīvos (“Jā, tiesības dabūju, bet inspektors bija briesmīgs, lija lietus un es biju stresā”). Tu vienmēr atradīsi trūkumus savā uzvedībā, panākumos, savās un citu spējās. It kā viss labais noteikti būtu aizdomīgs vai to pat nebūtu vērts pieminēt.

Nepareiza uzvedība: tu vispārini, bet selektīvi.

Sekas: negatīvs priekšstats par dzīves pieredzi, citiem un nākotni. Valdošā ir bezpalīdzības un pesimisma sajūta. Iespaids, ka tev neveicas, ka apkārtējie un dzīve tevi nepārtraukti apvaino un apspiež.

Padoms: iemācies raksturot situāciju no dažādiem aspektiem, runā gan par pozitīvajām, gan negatīvajām pusēm. Ietver pozitīvos elementus vai samazini negatīvos, stāstot sev un citiem: “Visu nedēļu laika apstākļi bija slikti, bet mākonim ir sudraba maliņa: man beidzot izdevās…”; “Darba intervijā gāja slikti, bet es pieliku visas pūles un domāju, ka nākotnē mācēšu labāk parādīt sevi.”

Manu rīcību vada, nosaka emocijas

Tu esi ļoti nesavaldīgs, impulsīvs, ļauj emocijām runāt tavā vietā un kontrolēt tevi. Tavas emocijas bieži ir spēcīgas, reizēm pārmērīgas. Savas degsmes dēļ tu mēdz vairāk ieklausīties emocijās, nevis pārdomās un analīzē. Savus pārdzīvojumus un jūtas tu uztver kā absolūtu patiesību. Tāpēc tev ir ļoti grūti ieturēt pauzi, saglabāt distanci, vispirms it kā no malas pavērtēt situāciju un atlikt tūlītēju rīcību. “Jebkura darbība – reakcija”: tas ir veids, kā tu atbrīvo emocionālo spriedzi.

Nepareiza uzvedība: tu pieņem lēmumus, balstoties uz īslaicīgām emocijām.

Sekas: lēmumi un izvēles, kas izdarīti emociju iespaidā, ne vienmēr – un tas ir maigi sacīts – atbilst tavām interesēm.

Padoms: iemācies pieņemt savas emocijas, dod sev laiku, lai atšķirtu savu jūtu realitāti no patiesajiem faktiem. Tiklīdz tev izdosies rast zināmu mieru, pajautā sev, kādas darbības varētu veikt, lai labāk parūpētos par savām interesēm (un ne tikai īstermiņā) atbilstoši savām vērtībām.

Avots: .psychologies.ru

Medicīna un glezniecība šķiet diezgan attālas jomas, taču ginekoloģe un mākslas terapeite Dita Baumane–Auza spējusi tās ļoti veiksmīgi apvienot, pacientu ārstēšanā liekot lietā gan tradicionālās medicīnas metodes, gan mākslas spēku. Arī savu brīvo laiku viņa velta gleznošanai, nesen atklāta Ditas gleznu personālizstāde.

Vai gleznošana nav dārgs vaļasprieks?

Protams, es nevarētu atļauties būt tikai māksliniece, jo izmaksas ir diezgan lielas. Taču es negleznoju ar domu, ka manas gleznas ir domātas pārdošanai, naudas pelnīšanai. Vispirms vienmēr ir iedvesma radīt. Situācijas, kad man palūdz uzgleznot kādai noteiktai telpai vai cilvēkam, noteikti ir grūtākas, jo allaž domāju par to, vai galarezultāts cilvēku apmierinās. Kad klients izvēlas kādu manis jau radītu darbu, ir citādi, jo esmu to radījusi spontāni un par galarezultātu nedomāju. Tomēr esmu pārdevusi diezgan daudz savu darbu. Gandrīz pusi no visām savām gleznām.

Ja nav noslēpums, cik maksā jūsu gleznas?

Tas atkarīgs no gleznas lieluma un darba sarežgītības pakāpes. Mazāka formāta darbi maksā 50–60 eiro, lielāku gleznu cena jau sasniedz 400–500 eiro, dārgākās par 700 eiro. Manas gleznas ir ne tikai Latvijā, esmu bijusi ar izstādi arī ASV.

Jūs gleznojat klasiskās glezniecības stilā, kas vairumam cilvēku ir tuvs un saprotams, bet mūsdienu mākslas profesionāļi to praktizē arvien retāk.

Mākslā ir iespējamas dažādas pieejas, arī man ir gleznas, kas veidotas modernā tehnikā. Es gleznoju ne tikai ziedus, cilvēkus un ainavas. Viss atkarīgs no iedvesmas un noskaņojuma.

Cilvēkiem patīk, ka manas gleznas ir enerģētiski piesātinātas un dzīvespriecīgas. Katrs noteikti sev var izvēlēties atbilstošo. Jau otro gadu manas gleznas piedalās Jāzepa Pīgožņa balvas konkursa izstādē par Latvijas ainavu Sv. Pētera baznīcā. Tas ir labs stimuls radīt jaunus un skaistus darbus dažādās tehnikās.

Jūsu gleznās bieži attēloti ziedi. Kādēļ šāda izvēle?

Ziedos izpaužas radošums, sievišķā un vīrišķā apvienojums. Šo burvību sevī ietver arī visparastākās pļavas vai dārza puķes. Piemēram, man ļoti patīk gleznot lilijas un peonijas, kas katru reizi sanāk savādāk.

Jūs esat ginekoloģe un mākslas terapeite, augstskolas pasniedzēja, gleznotāja un grāmatu autore. Kā jums izdodas atrast laiku tik dažādām darba un vaļasprieku jomām?

Visa pamatā ir medicīna, jo es jau četru gadu vecumā zināju, ka būšu ārste. 17 gadu vecumā iestājos Medicīnas institūtā, 23 gadu vecumā to pabeidzu, un kopš tā laika strādāju kā ginekoloģe, dzemdību speciāliste. Šis darbs ir mans aicinājums, kas sagādā prieku un gandarījumu. Viss pārējais manā dzīvē ienāca pakāpeniski, bet es teiktu, ka likumsakarīgi. Bērnībā man padevās zīmēšana, bet ilgu laiku es domāju, ka tas paliks tikai hobija līmenī, ar apsveikuma kartiņām ģimenes locekļiem. Taču pirms desmit gadiem atļāvos paņemt rokā otas un sāku gleznot uz audekla. Tobrīd man nebija ne jausmas, ka šis hobijs kādu dienu varētu pāraugt nopietnā līmenī, nonākt līdz izstādes rīkošanai. Vienlaikus sāku dziļāk interesēties par cilvēka psihes ietekmi uz fizisko veselību un ieguvu maģistra grādu mākslas terapijas jomā. Cilvēka emocionālais stāvoklis un dzīves uztvere ļoti ietekmē arī viņa veselību, tieši tādēļ ir tik daudz slimību, ko saucam par psihosomatiskām, kas ir pamatā arī virknei sieviešu slimību manā specialitātē.

Ar kādām metodēm strādā mākslas terapeits?

To vislabāk var saprast, pašam to izmēģinot. Cilvēkiem nereti ir priekšstats: es kaut ko uzzīmēšu, bet jūs man pateiksiet diagnozi, vai ar mani viss ir kārtībā. Protams, zīmējums ļoti daudz ko var pavēstīt par cilvēku, jo māksla ir kā tilts, kas savieno apziņu ar zemapziņu. Un apziņa ir tikai aisberga redzamā daļa, jo ļoti daudz informācijas glabājas tieši zemapziņā. Ja cilvēks savas emocijas ir paslēpis ļoti dziļi ķermenī, nereti viņam sākas dažādas slimības. Ķermenis tādā veidā signalizē, ka kaut kas nav kārtībā. Cilvēki bieži ignorē šos impulsus, it sevišķi vīrieši, jo viņi nav pieraduši runāt par savām emocijām.

Ar mākslas terapijas palīdzību ir iespējams piekļūt zemapziņai un izprast slimību cēloņus. Mans uzdevums ir palīdzēt pacientam saprast, kādēļ viņš slimo, kādēļ rodas sarežģījumi dzīvē. Cilvēka psihe nosaka ļoti daudz, jo mēs paši izvēlamies, vai būsim slimi vai veseli.

Protams, šis lēmums tiek pieņemts zemapziņas līmenī, jo neviens jau apzināti nevēlas slimot. Pacientes nereti man saka, ka izvēlējušās mani, jo palīdzu plašāk palūkoties uz problēmas cēloņiem. Dažkārt ir bijis tā, ka paciente atnākusi pie mani kā pie ginekoloģes, bet es pēc apskates nosūtu veikt galvas smadzeņu magnētisko rezonansi, jo problēmas cēloņi ir pavisam citur. Tādēļ uz cilvēka veselību un slimību jāskatās kopumā, jo visas mūsu orgānu sistēmas ir saistītas.

Jūsu specialitāte ir dzemdniecība, darbs ar grūtniecēm, bet pašlaik Latvijā ir diezgan zema dzimstība, daudz tiek runāts par tās veicināšanu. Jūsuprāt, vai ir iespējams pārliecināt cilvēkus radīt vairāk bērnu?

Zemai dzimstībai ir vairāki cēloņi. Viens no iemesliem ir iedzīvotāju skaita kritums, jo daudzas ģimenes ir aizbraukušas no Latvijas, tādēļ samazinājies cilvēku loks, kas var radīt pēcnācējus. Reproduktīvo veselību ietekmē arī cilvēku vispārējais veselības stāvoklis, kas mūsdienās klibo arī gados jauniem cilvēkiem. Cilvēka veselību ietekmē gan uzturs, gan dzīvesveids, gan arī tas, ko un kā mēs domājam. Papildus tam ir arī elektromagnētiskais starojums, ko rada dažādas ierīces, piemēram, mobilie tālruņi, ko vīrieši nereti nēsā bikšu kabatā un tad brīnās, ka radušās problēmas ar auglību. Es atbalstu uzskatu, ka bērni ir jārada jaunībā, vēlams 20 līdz 30 gadu vecumā, kad organisms salīdzinoši ir visveselākais.

Tendences gan rāda, ka vidējais vecums, kādā cilvēki sadūšojas uz bērnu radīšanu, arvien palielinās.

Tagad tiek spriests, ka nepieciešams lielāks valsts atbalsts jaunajām ģimenēm, tomēr es domāju, ka lielākā nozīme ir pašu cilvēku attieksmei pret bērnu radīšanu. Šobrīd ir daudz jaunu cilvēku, kuriem karjera ir svarīgāka par ģimenes veidošanu. Satversmē ir ierakstīts, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību kā sabiedrības pamatu, taču praksē daudzi izvēlas veidot ”brīvas attiecības”, kurās varbūt kādreiz radīsies bērni, bet tikai pēc tam, kad abi partneri būs realizējuši savas karjeras ambīcijas un sakrājuši gana daudz naudas. Tomēr dzīvē tā nenotiek; bērni netiek atrasti kāpostos, tiklīdz tev ir pilns naudas maks. Ja ģimenes vērtības ir atstātas otrā plānā, tad vēlāk ģimenes veidošanā un bērnu radīšanā nākas saskarties ar dažādiem šķēršļiem: cilvēkiem neizdodas atrast piemērotu dzīvesbiedru, tikt pie mazuļa. Es noteikti esmu tradicionālo vērtību, laulības atbalstītāja, jo arī savā darbā redzu: lai arī sievietes stāsta, ka brīvo attiecību modelis viņām ir pieņemams, tomēr daudz stabilāk un drošāk viņas justos, ja bērns dzimtu laulībā. Ģimenes vērtības ir nezūdošas, tās ierakstītas mūsu ģenētiskajā kodā: vīrietis sagādā medījumu, sieviete rūpējas par ģimenes ligzdas veidošanu. Tādēļ es ar bažām raugos uz Latvijas centieniem pārņemt Rietumu pasaulē izplatītās tendences, piemēram, Stambulas konvencijas veidolā, jo mūsu tauta zaudē pamatu zem kājām, tiek iedragātas gadsimtu gaitā uzkrātās vērtības.

Jūs esat tradicionālā ģimenes modeļa atbalstītāja, bet vienlaikus pati esat veiksmīga karjeras sieviete, kas guvusi panākumus dažādās jomās. Vai tā nav zināma pretruna?

Es jau nesaku, ka sievietei jābūt tikai mājsaimniecei, kuras dzīve aprobežojas ar formulu ”Kinder, Küche, Kirche” (bērni, virtuve, baznīca – vācu val). Sieviete var darīt jebko, kas viņas dzīvi padara piepildītu un harmonisku. Protams, ka gudra un izglītota mamma bērnam var dot daudz vairāk nekā sieviete ar šauru redzesloku. Taču ir jāatrod veselīgs līdzsvars starp darbu un ģimenes dzīvi. Tagad mēs redzam, ka sievietes nereti ir intelektuāli un finansiāli spēcīgākas par vīriešiem, bet vīrieši kļūst arvien vājāki un gļēvāki. Man šķiet, ka vīrietim ir jābūt spējīgam uzņemties atbildību, dibināt ģimeni. Vīrietis ir tas, kurš veido dzīves pamatu, bet sieviete rūpējas par garīgo un emocionālo harmoniju ģimenē.

Uzziņa

Ditas Baumanes–Auzas personālizstāde ”Mīlestība gleznās un dzejā” apskatāma Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, Rīgā, Antonijas ielā 1, līdz 22. aprīlim. Ieeja bez maksas.

Vizītkarte

Dita Baumane–Auza

Ginekoloģe un mākslas terapeite

Ieguvusi augstāko izglītību RSU divās medicīnas jomās: ginekoloģijā/dzemdniecībā un mākslas terapijā, arī LU starptautiskajās attiecībās

Vairāk nekā 25 gadus strādā kā sieviešu ārste, šobrīd ”Diplomātiskā servisa medicīnas centrā” un VC ”Elite”, kā arī savā privātpraksē kā mākslas terapeite.

Rīgas Stradiņa universitātes docētāja un Latvijas Mākslu Terapijas Asociāciju apvienības sertifikācijas komisijas locekle

Glezno ar eļļu, akrilu, pasteļiem. Īpaši tuvas ir ainavas, klusā daba, ziedi.

Trīs bērni Agnese, Dāvids Jānis un Emīlija Magdalēna

Osteoporoze ir kaulu slimība, kas nemanāmi attīstās vairāku gadu laikā. Kauli pastiprināti zaudē minerālvielas kalciju un fosforu, kļūst poraini un dobumaini, kaulā veidojas mikroskopiski lūzumi. Ievērojami samazinās kaulu minerālais blīvums, un tie kļūst trausli un viegli lūst pat pie nelielas slodzes vai traumas.

Kaulu veselības stāvokli jeb minerālo blīvumu nosaka ar rentgena osteodensitometrijas metodi. Osteoporoze tiek diagnosticēta, ja kaulu minerālais blīvums ir vienāds vai lielāks par -2,5 – tas ir standarta novirzes rādītājs no konkrētā cilvēka fizioloģiskās normas.

Bet ziemā lūzumi gadās jo bieži.

Pirms vairākiem gadiem tika veikts pētījums par osteoporozes ietekmi uz cilvēka dzīves kvalitāti, jo tieši šie rādītāji ļoti būtiski ietekmē pacienta ikdienas dzīvi. Pētījumā tika iekļauti tādi faktori kā spēja apģērbties bez citu palīdzības; dabūt kaut ko bez palīdzības; staigāt bez palīdzības; kāpt pa kāpnēm, nostaigāt 900 metrus.

Pētījumā piedalījās osteoporozes pacienti ar osteoporotisku kaulu lūzumu. Tika ņemtas vērā viņu fiziskās spējas pirms un pēc lūzuma.

Augšstilba kaula kakliņa lūzuma gadījumā kvalitatīva dzīve ir tikai 4,5 mēnešus gadā. Ja ir augšstilba kakliņa lūzums, tad dzīves kvalitāte zudusi 62% cilvēku. Plaukstas pamatnes lūzuma gadījumā dzīves kvalitāte saglabājas 34%. Ja ir skriemeļu lūzums vai lūzumi, tad dzīves kvalitāte saglabājas 32%. Pēc šiem skaitļiem un rādītājiem var saprast, cik osteoporoze ir nopietna slimība. Kamēr lūzums nav noticis, par to neiedomājas, bet pēc lūzuma uzskati kardināli mainās.

Kā liecina statistikas dati, Latvija ir starp trīs Eiropas Savienības valstīm, kur visbiežāk reģistrēti tuberkolozes saslimstības gadījumi. Kārtējo reizi skaudrā patiesība ir, ka ar tuberkulozi var saslimt ikviens neatkarīgi no dzimuma, vecuma, izglītības vai ienākumu līmeņa, turklāt statistikas dati rāda, ka vīrieši ar tuberkulozi slimo vidēji divas reizes biežāk nekā sievietes.

“Tuberkuloze vēl aizvien ir viens no TOP 10 nāves cēloņiem pasaulē. Pasaules prakse liecina, ka tuberkoloze ir ļoti bieži sastopama infekcijas slimība, turklāt Latvija reģistrēto tuberkulozes gadījumu ziņā ieņem trešo vietu Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas valstu vidū, uzreiz aiz Rumānijas un Lietuvas. Katru gadu 24. marts visā pasaulē tiek dēvēts par Tuberkulozes dienu, lai pievērstu sabiedrības uzmanību slimībai, kas ir ārstējama, bet tomēr ik gadu atņem dzīvību diviem miljoniem cilvēku visā pasaulē,” stāsta “Euroaptiekas” farmaceite Ieva Zvagule.

Noderīgi fakti

Tuberkuloze ir viena no vecākajām cilvēcei pazīstamajām infekcijas slimībām. To pazina jau senajā Ēģiptē. Kopš seniem laikiem pasaule vairākkārt ir piedzīvojusi smagas tuberkulozes epidēmijas. Lielākā nozīme tuberkulozes profilaksē ir imunitātes stiprināšanai un veselīgam dzīvesveidam, tādējādi palielinot organisma spējas pretoties tuberkulozes izraisītājam.

Tuberkuloze izplatās gaisa-pilienu ceļā – slimais cilvēks klepojot vai atkrēpojoties, šķaudot, runājot vai dziedot ar ļoti sīkiem siekalu pilieniem izplata infekciju gaisā. Veidojas tā sauktie infekciozie aerosoli, kas paliek gaisā vairākas stundas. Infekciozie kodoliņi, kuri satur tuberkulozes mikobaktērijas, nosēžas uz virsmām un izžūstot iet bojā, turklāt arī saules gaismā tuberkulozes baktērijas iet bojā dažu sekunžu laikā.

Farmceite atklāj, ka, ja vesels cilvēks ieiet telpā, kur pirms tam uzturējies tuberkulozes slimnieks, viņš ieelpo slimnieka izdalītās mikobaktērijas. “Ar tuberkulozes mikobaktēriju var saskarties gan sabiedriskajā transportā, gan teātrī, gan citās sabiedriskās vietās, tai skaitā medicīnas iestādēs. Tomēr vislielākais risks inficēties ir ģimenes locekļiem, kolēģiem, draugiem un visiem tiem cilvēkiem, kuriem ir tiešs un ilgstošs kontakts ar tuberkulozes pacientiem. Svarīgi atcerēties, ka ne katrs, kurš ieelpojis šīs mikobaktērijas, inficējas, jo inficēšanās risks atkarīgs no katra cilvēka imunitātes,” skaidro Ieva Zvagule.

Raksturīgākie simptomi un profilakse

Tuberkulozes pacientiem visbiežāk novēroti šie pieci simptomi:
• klepus ar vai bez krēpām, kas ilgst vairāk kā trīs nedēļas;
• nedaudz paaugstināta ķermeņa temperatūra;
• svara un ēstgribas zudums;
• nespēks un nogurums;
• pastiprināta svīšana naktīs.

Farmaceite uzsver, ka tuberkulozes simptomi bieži var būt nemanāmi, tāpēc nepieciešams rūpīgi sekot līdzi savai veselībai un veikt profilaktiskās veselības pārbaudes pie ģimenes ārsta reizi gadā, kā arī, nepieciešamības gadījumā, veikt plaušu rentgenoloģisko izmeklēšanu. Ja pamanīta kaut viena no šīm pazīmēm, jādodas pie ģimenes ārsta, kurš nozīmēs tālākus izmeklējumus. Atgādinām, ka Latvijā tuberkulozi ārstē bez maksas.

Kā mazināt iespēju saslimt? “Stipriniet imunitāti un ievērojiet veselīgu dzīvesveidu, regulāri vēdiniet telpas un ievērojiet klepus higiēnu, klepojot aizsedzot muti ar kabatlakatiņu. Jāapdomā arī vakcinēšanās pret slimību, it īpaši bērniem, jo tā pasargās no smagām saslimšanas formām,” iesaka Ieva Zvagule.

Vairāk nekā pusei pieaugušo ir stājas problēmas. Skolēnu vidū rādītāji ir vēl dramatiskāki. Tikai 4 no 100 skolēniem ir pilnībā vesels mugurkauls. Lai mudinātu vecākus uzņemties lielāku atbildību gan par savu, gan savu bērnu stāju, klīnika Diamed aicina visus interesentus uz Stājas diagnostikas dienu, kas notiks 7.aprīlī no 11.00-14.00 Ikviens, kurš atnāks, saņems bezmaksas fizioterapeita konsultāciju un ieteikumus, kā mainīt ikdienas ieradumus, lai mūsu mugurkauls atkal būtu vesels.

Nepareiza stāja – cēlonis virknei citu problēmu

RSU docente Silvija Umbraško savā 2016.gada pētījumā ir secinājusi, ka 71% skolēnu ir ar apaļi ieliektām mugurām, bet 42% bērnu novērojamas skoliotiskas stājas. Tikai 4% skolēnu nav mugurkaula problēmu! Arī klīnikas Diamed fizioterapeite Diāna Silantjeva savā praksē ir pamanījusi, ka bērni kļūst aizvien šķībāki. Pēdējā laikā diezgan izplatīta problēma ir īsziņu kakls jeb text neck. Bērni ir “ieurbušies” telefonos vai planšetēs, galva ilgstoši atrodas uz leju. Jo zemāk tiek noliekta galva, jo lielāks ir svars, kurš jānotur kakla skriemeļiem. Neitrālā pozīcijā galvas smagums ir vidēji 4 – 5 kilogrami, bet, ja noliecam to uz leju par 30 grādiem, galvas smagums, kas jānotur mūsu kakla daļai, ir jau 18 kilogrami. Ja cilvēks šādā pozā atrodas ilgstoši, tas noved pie mugurkaula deformācijas, turklāt cieš arī citi orgāni – var pasliktināties redze, samazināties plaušu tilpums, parādīties galvas un muskuļu sāpes, sākt tirpt rokas. Lai mazinātu negatīvās sekas, ir jāpiedomā pie pozas, kā arī jāstiprina kakla, plecu joslas un stājas muskuļus.

Stājas dienā klīnikā “Diamed” pieņems 7 sertificēti fizioterapeiti: Ineta Zaharevska, Marija Sidorenko, Marina Čekstere, Evija Frolova, Anda Mačuļska, Diāna Silantjeva, Ieva Ķirpa.

Lai pieteiktos uz bezmaksas fizioterapeita konsultāciju, zvaniet uz tālruni 67 47 17 88 vai sūtiet savu pieteikumu uz web@diamed.lv.

Lielākajai daļai vīriešu šīs patiešām ļoti sāpīgās situācijas patiesie cēloņi paliek nesaprasti. Viņi velta sievietēm dažādus aizvainojošus vārdus. Neuzticība tiek pārdzīvota ļoti smagi. Spēcīgais trieciens vīrieša pašnovērtējumam var izraisīt depresiju vai mazvērtības kompleksu. Pat laulības saglabāšanas gadījumā “nogulsnes” paliek uz ilgu laiku, lai gan pārdzīvojumi bieži vien tiek paturēti pie sevis, novērojis psihologs Iļja Šabšins.

Divas pasaules – divas patiesības

“Pateicoties” mūsu psiholoģiskajam analfabētismam, mēs pastāvīgi cenšamies saprast citu cilvēku, iedomājoties sevi viņa vietā, nesaprazdami, ka otrs cilvēks – jo īpaši pretējā dzimuma, ir atšķirīgs, un nav jānodarbojas ar projicēšanu, bet jāuzzina, kā viss ir patiesībā. Vīrs nesekmīgi mēģina saprast, kāpēc sievai ir mīļākais, raugoties uz situāciju no sava viedokļa, pamatojoties uz savu pārliecību, uzskatiem, vajadzībām. Domāju, ka būs lietderīgi parunāt par reālajiem šādu situāciju rašanās iemesliem, lai nākotnē tās pareizi izprastu un novērstu.

Vairumam sieviešu vissvarīgākā iekšējās pasaules daļa ir jūtu, emociju, pārdzīvojumu sfēra. Kad sieva no vīra saņem pietiekami daudz uzmanības, kad abiem kopā ir labi, interesanti, kad komunikācijā ir daudz siltuma, maiguma, rūpju, tad sieviete jūt, ka viņu mīl. Viņas “mīlas kauss” ir piepildīts, viņa ir apmierināta ar savu laulības dzīvi un uzticīga vīram.

Tā iekārtots, ka vairumam vīriešu emociju un jūtu valoda nav “dzimtā”. Rūpes par mīļoto sievieti daudzi vīrieši izpauž galvenokārt smagi strādājot, lai nopelnītu tik daudz naudas, cik nepieciešams, lai nodrošinātu ģimenei pienācīgu dzīves līmeni: mājoklis, automašīna (labāk – divas), iepirkšanās, brīvdienas ārzemēs, bērnu izglītība utt.

Kam taisnība? Abiem

Lūk, te arī rodas problēma. Vīrietis ir pilnīgi pārliecināts, ka viņš dara visu, kas pienākas un dara to labi. Tajā pašā laikā sieviete izjūt emocionālu “vakuumu”, viņai trūkst komplimentu, sirsnīgu vārdu, uzmanības izrādīšanas, izrunāšanās no sirds, maiguma, kurš nebūtu prelūdija seksam.

Tā paša psiholoģiskā analfabētisma dēļ mēs nezinām, kā pareizi runāt šādos gadījumos; visa saruna noved pie savas taisnības aizstāvēšanas un pretenzijām otram, kas likumsakarīgi beidzas ar strīdu. Un pat pēc salabšanas situācija nemainās, jo neviens neko nesaprata un problēma nepazūd.

Kāpēc vajadzīgs mīļākais?

Vairumā gadījumu sievietei mīļākais vienkārši aizpilda pieminēto emocionāli komunikatīvo tukšumu. Sarunā ar mīļāko viņa piesātinās ar apbrīnas skatieniem un komplimentiem, uzmanību un flirtu, pozitīvām emocijām un sajūtu pieredzi.

Ļoti retos gadījumos sievai laulības pārkāpšanas vadmotīvs ir vienkārša cita vīrieša seksuālā pievilcība (kā to parasti domā vīrs); biežāk “pirmo vijoli” spēlē neapmierinātība ar savstarpējām attiecībām laulībā un komunikācijā ar partneri, pozitīvu emociju trūkums.

Ceļš uz satuvināšanos un uzticību

Tās nav tik sliktas ziņas vīriešiem, kā šķiet. Normāla sieviete neprasa Mēnesi no debesīm un vīrietim, kurš vēlas nepieļaut šādu scenāriju, nav jādara nekas neiespējams. Viss, kas vajadzīgs – un ar desmitiem klientu mēs veiksmīgi nogājām tādu ceļu – ir saprast, ko sieviete vēlas, un iemācīties vairāk vai mazāk labi “runāt” viņas “valodā”. Turklāt “viss jaunais ir labi aizmirsts vecais”: aplidošanas periodā lielākā daļa vīriešu kaut kā tika galā ar šo uzdevumu, un sniedza savai izredzētajai labus vārdus un ziedus, prata uzklausīt un just līdzi, dažiem pat izdevās būt maigiem un pieklājīgiem.

Tātad, vīrieši, nav nekā neiespējama. Pievērsiet vairāk uzmanības tam, kas sniedz prieku jūsu dzīves partnerei, kas uzlabo viņas garastāvokli, uzjautrina un sajūsmina. Tik ilgi, cik būsi tas avots, kas piepilda ar mīlestību viņas sirdi, tu būsi viņai vienīgais mīļotais vīrietis, kuram būt uzticīgai.

Avots: psyh.ru 

Ikdiena nereti ir tik steidzīga, ka vakarā vairs nekam dižam nav spēka. Taču, ja sakārto savas dienas ritmu, var atrast enerģiju, ko veltīt mīļajiem un tuvajiem.

Labs miegs vismaz 6–7 stundas

Ja no rīta pamosties saguris, sprands stīvs vai muguru lauž, tas nozīmē, ka guļasvieta, visticamāk, nav iekārtota pareizi. Ir labi ortopēdiskie matrači un spilveni, kas nakts laikā palīdz mugurkaulam pilnībā atslābināties. Labam miegam ieteicama arī mazliet zemāka telpas temperatūra, nekā tā ir dienā, piemēram, ja pa dienu cilvēks jūtas komfortabli +21…+22 °C siltā istabā, nakts miegam ieteicama +19..+18 °C temperatūra. Ja guļamistabā ir izteikti sauss gaiss, problēmu palīdz risināt gaisa mitrinātāji.

Vakara miega rituāls

Lai vakarā varētu ātri aizmigt, organismam ir jādod signāls, ka esi gatavs miegam. Ko nozīmē vakara miega rituāls? Tās ir lietas, kas nomierina un noskaņo organismu miegam. Kā piemēru var minēt nesteidzīgu nomierinošas tējas baudīšanu, grāmatas palasīšanu, mierīgas mūzikas klausīšanos, domu sakārtošanu. Ja to ievieš par ikvakara rituālu, organisms pārsteidzoši labi noskaņojas miegam. Vissliktākais, ko var darīt, ir vēl pēc gaismas izslēgšanas klejot pa sociālajiem medijiem, uzspēlēt telefonā kādu spēlīti, jo spilgtais apgaismojums satrauc, nevis nomierina.

Silta citronūdens krūze

Ja pirmais, ko organisms saņem, ir tase stipras kafijas, tā ir kā pātaga. Gremošanas sistēmu un visu organismu kopumā ir daudz veselīgāk modināt ar siltu citronūdens krūzi – tas mudina organismu sākt darboties un nodrošina vajadzīgo pH līmeni (svarīgi, lai kopējais pH nav skābs, bet gan nedaudz sārmains vai neitrāls).

Neizlaist brokastis

Lai cik aizņemti vai steidzīgi ir rīti, ieteicams pirms darba atvēlēt laiku veselīgām brokastīm (ja negribas, visticamāk, vakarā ir pārāk vēlu baudīta maltīte). Tā var būt omlete ar piedevām, augļi, pilngraudu maizītes ar dārzeņiem un sieru, veselīgi smūtiji. Laba izvēle būs arī dažādas putras vai musli ar jogurtu un augļiem.

Organizē savu dienu

Stress ievērojami atņem enerģiju, tas vainojams pie daudzām slimībām. Viens no veidiem, kā samazināt stresu ikdienā, ir darbu plānošana. Vēl viens triks, kā samazināt stresa līmeni, – neļaut citiem sevi raustīt. Nereti tāpēc, ka nevaram atteikt, darām vienlaikus vairākus darbus, esam pārdeguši. Praksē pierādījies, apkārtējie ātri pierod, ja atbildi: “Labi, pabeigšu šo darbu, un tad palīdzēšu” vai “Man šodiena/šī nedēļa jau saplānota, bet mēs varam sarunāt uz citu dienu/nedēļu.”

Kusties!

Mēs lielākoties par daudz sēžam – pie auto stūres, darbagalda, televizora. Ja diena ir tik saspringta, ka nevar atvēlēt 30–60 minūtes tikai fiziskajām aktivitātēm, piemēram, skriešanai, raitai pastaigai pa mežu, distanču slēpošanai u.c., dienu var iekārtot tā, lai fiziskās aktivitātes ir tās sastāvdaļa. Piemēram, neizmantot liftu, ja strādājat vai dzīvojat augstceltnē, uz tuvējo veikalu iet kājām, nevis braukt ar auto. Ideāli, ja var ieviest ģimenē ikvakara pastaigas, kas saliedē ģimeni, nodrošina vajadzīgo fizisko aktivitāti un uzlabo miegu.

Laiks relaksācijai

Relaksācija nav saistīta ar ezoteriku vai citiem noslēpumainiem rituāliem, piemēram, pranajāmu, jogas meditāciju. Tā ir spēja ikdienas skrējienā apstāties, iziet uz balkona vai pastāvēt pie atvērta loga, dziļi ieelpot, paskatīties tālumā, debesīs pavērot mākoņus un sakārtot domas. Šajā piecminūtes pauzē, ko atvēlam sev ikdienas skrējienā, varam paraudzīties uz samilzušajām problēmām no malas, izteikt pozitīvas afirmācijas (apgalvojumus). Reizēm tāda izkāpšana no ikdienas lieliski palīdz atjaunoties. Jogi to sauc par apzinātu dzīvošanu.

Mēdz būt, ka vecāku un citu radinieku, kuri piedalās bērnu audzināšanā, pozīcijas atšķiras. Dažreiz šīs atšķirības kļūst acīmredzamas jau kopš bērna dzimšanas. Piemēram, mamma pēc pirmā bērna sauciena mazuli ņem rokās, bet tēvs ir kategoriski pret šādu “lutināšanu”. Vai arī – mamma vēlas bērnu ar krūti barot iespējami ilgāk, bet visa ģimene vienbalsīgi pieprasa to pārtraukt.

Pretrunas parasti saasinās, kad bērnam tuvojas pusaudžu gadi. Tad visbiežāk var dzirdēt frāzes: “Tu viņam visu laiku izdabā, cik ilgi viņš tev vēl kabināsies svārkos!” vai “Tu nepavisam nekomunicē ar bērnu, ar futbolu brīvdienās ir par maz!”. Pilnīgi iespējams, ka mamma, kura pieminēta pirmajā no šīm frāzēm, tikai cenšas bērnu atbalstīt kādā grūtā brīdī, bet tēvs no otras frāzes – vienkārši neprot interesēties par pusaudža lietām.

Protams, ne visiem cilvēkiem viegli padodas izrunāšanās no sirds. Svarīgākais ir kas cits – partneri ir dažādās domās par to, kā pareizi būtu jāveido attiecības ar bērnu. Par šāda tipa domstarpību iemesliem un ieteicamo rīcību portālā “Mama” runā psiholoģe Ņina Insarova.

Ja runa ir par pusaudzi, domstarpības parasti rodas ne tikai par to, kādu uzvedību no viņa sagaida, bet arī par to, kādas vērtības viņā ieaudzināt, kam gatavot nākotnē, kādam viņam būtu jāizaug. Visticamāk, tēvs, kurš uztraucas saistībā ar “karāšanos mammas brunčos”, domā par dēla vīrišķību, bet mamma, pukst par to, ka “nekādu ieroču!”, baidoties, ka viņas dēls varētu izaugt par agresīvu bandītu.

Biežākie strīdu iemesli starp vecākiem

Cīņa par varu

Domstarpību iemesls saistībā ar bērna audzināšanu visbiežāk skar vecāku savstarpējās attiecības. Pilnīgi iespējams, ka šādā ģimenē bērns vienu no vecākiem izmanto, lai manipulētu ar otru. Vēstījums: “Tu – slikta māte!” vai “Tu – nekam nederīgs tēvs!” – ir milzu ierocis cīņā par varu. Šis process var atkārtoties vairākas paaudzes pēc kārtas. (Starp citu, kā atzīmē psiholoģe, trīs galvenie cīņas lauki ģimenē ir bērni, nauda un sekss. Vairumā “karojošu” ģimeņu tiek izmantoti divi, bet bieži vien arī visi trīs cīņas lauki.)

Dažādas ģimeņu tradīcijas

Vēl viens iespējamais domstarpību iemesls ir pašu vecāku ģimeņu dažādās vēstures. Kādi bija viņu vecāku priekšstati par bērnu audzināšanu? Vai tie stipri atšķīrās starp māti un tēvu? Katrs no partneriem attiecībās ierodas ar savu vērtību bagāžu, mītiem un uzstādījumiem par to, kas ir ģimene, kādas ir vecāku lomas un kā jāaudzina bērni. Dažreiz cilvēkiem šķiet, ka viņi ir vienās pozīcijās, līdz brīdim, kamēr viņiem nepiedzimst kopīgs bērns. Un pēkšņi izrādās, ka “viņa visu dara ne tā”, bet “viņš tikai komandēt māk, bet lai naktī pieceltos – tā esmu es, kas to dara”.

Kā arī gadījumā, kad piedzimst bērns, pusaudžu gadu iestāšanās skar visu ģimenes sistēmu. Notiek pāreja uz jaunu dzīves cikla stadiju – ģimeni ar pusaudzi. Bērns sagaida lielāku uzticēšanos un vairāk brīvības. Bet bieži vien vecāki nav gatavi mainīt savu attieksmi pret bērnu. Jā, un arī pats pusaudzis vēl ir visai tālu no pieauguša cilvēka, viņa ambīcijas bieži vien stipri pārsniedz iespējas. Ģimene atrodas sarežģītā situācijā, katrs velkot deķīti uz savu pusi.

Kā beigt kašķēties pusaudža audzināšanas jautājumos

Pārstāt sacensties

Vispirms ir svarīgi apzināties: vienota pozīcija ir ļoti svarīga lieta. Lai nonāktu pie vienota kopsaucēja, ir jāsaprot, kas stāv aiz katras no jūsu abu pozīcijas. Lai to izdarītu, ir jānoskaidro, ko katrs no vecākiem domā šajā sakarā. Ja katrs lēmums tiek pieņemts tikai cīņas laikā, idejas tiek noraidītas, bet sasniegumi netiek novērtēti, tad šis stāsts nav par audzināšanu, bet gan par to, kurš šajā mājā ir galvenais, kurš labais, bet kurš – sliktais. Šis ir nopietns iemesls vizītei pie ģimeņu psihologa.

Sadalīt atbildības jomas

Ja reiz vecāki vienkārši auguši ģimenēs ar atšķirīgām vērtībām, tad ir vērts pacensties kopā noskaidrot, kas “stāv aiz šīm” vēlmēm pret bērnu.

Tēvam šķiet, ka mamma dēlu ir izlutinājusi un viņš izaugs par pinkšķi? Bet mamma, savukārt, uzskata, ka dēlam nepieciešamas rūpes un atbalsts? Ļoti labi. Uzmanīgie vecāki var sadalīt ietekmes sfēras. Mamma pilnīgi mierīgi var dēlu no rītiem pavadīt uz skolu un gatavot viņam pankūkas brokastīs, ja reiz tas viņai sagādā prieku. Bet tētis var dēlu vest pārgājienos, pievērst viņu savām nodarbēm un vēl visādos citādākos veidos audzināt viņu par “īstu vīrieti”.

Šajā gadījumā pretošanās nav fatāla, jo pastāv mātes loma (“rūpes”) un tēva loma (“vīrieša audzināšana”), un to lieliski ir iespējams savienot. Pat viens cilvēks, ja vien ir vēlēšanās, var apvienot šīs abas funkcijas, uzsver psiholoģe.

Vai arī, lūk, vēl viens piemērs: tēvs uzskata, ka mājasdarbu pildīšana ir tikai un vienīgi bērna atbildība, bet mamma tup ar dēlu pie mācību grāmatām. Te, kā reizi, ir praktiski universāla pareizā atbilde, un to var sadzirdēt no jebkura speciālista. Darīt lietas bērna vietā – nedrīkst. Bet ko var un vajag – izskaidrot nesaprotamo, palīdzēt tikt skaidrībā par tēmu, pateikt priekšā, kur meklēt materiālus prezentācijai, piedalīties radošā darba izstrādes apspriešanā. Pozīcija “tā ir tava darīšana” var būt, bet ir svarīgi, lai tā bērnam sniegtu atbildību par viņa mācībām. Tas nenozīmē, ka jāsaka: “Man viss vienalga, kas tev tur tajā skolā notiek”. Ja tētis vai mamma atsakās bērnam palīdzēt mājasdarbu pildīšanā, tad viņiem arī nav tiesību būtu neapmierinātiem ar sliktām atzīmēm, norāda psiholoģe.

Meklēt kompromisu

Mēdz gan arī gadīties sarežģītāki gadījumi. Tēvs aizliedz meitai krāsoties, bet mamma viņai pērk kosmētiku. Kāpēc? Iespējams, tēvs baidās par pamazām pieaugušās meitas drošību un nevēlas provocēt viņu uz riskantu uzvedību. Bet mamma, tieši pretēji, sniedz meitai iespēju sajusties pievilcīgai, pieaugušai un pārliecinātai par sevi. Abi rūpējas par meitas labklājību, bet katrs to dara pa savam.

Ja rūpīgie vecāki atteiktos no apvainojumiem un viens ar otru apspriestu savas pozīcijas, tad pilnīgi iespējams, ka spētu vienoties savā starpā. Par to, ka drošība ir svarīga, pilnīgi mierīgi var piekrist gan meita, gan mamma. Kā atrast variantu, kas apmierinātu visus? Piemēram, tētis var doties meitai pakaļ pēc kādas ballītes. Vai sarunāt, ka meita mājās atgriežas ar taksometru (protams, par vecāku naudu). Var rast kompromisu par to, tieši kādu kosmētiku un kādos daudzumos meita var izmantot. Svarīgi, lai viņa pareizi sadzirdētu: par viņu rūpējas un uzraucas, nevis kontrolē un neuzticas.

Bet, ja māte, izvairoties no sarunas, meitai slepus no tēva pērk kosmētiku, – tā ir manipulēšanas pazīme un cīņa par varu. Šajā gadījumā visefektīvāk būtu vērsties pēc padoma pie psihologa.

Tikko iznākusi pāragri no dzīves aizgājušā izcilā latviešu psihoterapeita Arkādija Panca grāmata “Sarunas par mīlestību”. Tāpat kā pirmajai, lasītāju iecienītajai grāmatai “Sarunas par laimi”, tās līdzautore ir viņa atraitne Gaļina Panca-Zaiceva. Autore atklāj, ka abiem ar vīru bijis sapnis vecumdienās rakstīt grāmatas. Viņiem paticis pavadīt kopā laiku, pastaigāties parkā vai satiekties uz kafijas krūzi un sarunāties par visdažnedažādākajām tēmām – par Kafku, par Freidu, par attiecībām, par mīlestību, par kaimiņiem… Un tā psihoterapeita sievai radās ideja šīs sarunas ierakstīt diktofonā, lai vēlāk tās noderētu grāmatu rakstīšanai. Grāmata rakstīta jau pēc vīra nāves, tādēļ, kad redaktore aicinājusi jau likt ilgajam darbam punktu, to bijis grūti izdarīt: “Savā veidā tas bija kā pabeigt dialogu ar savu mīļoto cilvēku”.

Grāmata tapusi gan no diktofona ierakstiem, gan no rakstiem preses izdevumos, kuros Arkādijs Pancs dalījies ar lasītājiem savā pieredzē, novērojumos, domās un jūtās, kas sakrājušās trīsdesmit piecos profesionālās darbības gados. Tāpat apkopotas Gaļinas Pancas-Zaicevas pārdomas.

Ar autores atļauju publicējam fragmentu no grāmatas par to, kādi ir latviešu vīrieši.

Varoņa raduraksti

Latvijā galvenais vīrieša rakstura tips, kas ir atstājis milzīgu ietekmi uz visiem pārējiem, ir latviskais. Tas ir veidojies ļoti savdabīgos apstākļos. Latviešiem nebija muižniecības šī vārda tradicionālajā izpratnē: nebija bruņinieku un zemes īpašnieku, kurus valdnieks sūtīja karā. Muižās valdīja vācu baroni. Bet, ja tautai nav savas muižniecības, kas tradicionāli nodarbojas ar militāro mākslu, tātad nav arī riska kulta, neapdomīgās vīrišķības un avantūrisma, nav prasmes komandēt un uzņemties atbildību par citiem. Toties ir piesardzība un apdomība. Tāds vīrietis neprot rīkoties vienoti un darboties komandā. Viņam ir raksturīgi vilkt deķi uz savu pusi, turklāt klusītēm – lai neviens to neievērotu un nesodītu.

Atsevišķiem kuršu vadoņiem Livonijas ordeņa pārstāvji, sākot no trīspadsmitā gadsimta, piešķīra zemi apmaiņā pret pienākumu aizstāvēt ordeņa intereses. Tā radās kuršu ķoniņi, kuri nepazina klaušas un nodevas, bija brīvi un patstāvīgi. Privilēģiju ziņā viņi atradās vistuvāk muižniekiem. Šīs privilēģijas viņiem atņēma tikai Kārlis Ulmanis, ieviešot valstī viensētu sistēmu, kurā kuršu ķoniņu ciemi neiederējās.

Arī ar tirgošanos latviešu vīrieši nebija īpaši saistīti. Tirgošanās Latvijā bija krievu un vāciešu, daļēji – ebreju ziņā. Prasme lēti nopirkt un dārgi pārdot pat tika nosodīta: Rūdolfam Blaumanim ir stāsts par nabaga lauku puisi, kurš dodas uz tirgu, lai veiktu darījumu un piepelnītos, taču viņu nomoka sirdsapziņa – kā gan var pārdot preci saviem draugiem “kā tāds žīds”. Rezultātā visu par ietirgoto naudu nopirkto viņš izdala par velti. Tirgošanās attīsta cilvēkā veiklību, viltību, attapību, spēju aprēķināt risku un samērot to ar gaidāmo izdevīgumu. Un tas, kas ar to nenodarbojas, ir vienkāršs un tiešs.

Latviešu vīrietis atšķirībā no krievu zemnieka bija dzimtcilvēks īsāku laika posmu, turklāt Latvijas teritorijā dzimtbūšanas procesi norisinājās nevienmērīgi. Latvijas zemnieks saimniekoja savā sētā vai strādāja par kalpu un, ja viņam veicās, tika pie savas saimniecības. Vai arī devās uz pilsētu un kļuva par amatnieku. Par viņu kungs nedomāja, kopā ar visiem cieminiekiem kaimiņam nepārdeva un nepavēlēja: “Strādā, citādi sodīšu!” Cilvēkam, kurš nepazīst verdzību, piemīt paškontroles spēja un uzcītība. Viņam ir iekšējais imperatīvs: “Es negribu, taču vajag!” Neviens viņam zemi art nelika: ja negribi strādāt, kā vēlies, – slinko un mirsti badā. Un spēja strādāt bez satraukumiem un piespiešanas kļūst par viņa otro dabu. Naudu viņam neatņēma – ko nopelnīja, to pats arī tērēja. Tā radās taupība un pieticība, prasme ciešāk savilkt jostu bada laikos un vēlme aizrautīgi padzīrot treknajos gados.

Varones raduraksti

Cauri visai Baltijai, ieskaitot Latvijas teritoriju, gadsimtiem ilgi šurpu turpu staigājušas visdažādākās armijas, un spēcīgos latviešu puišus tīkoja iesaukt te vienā, te otrā karaspēkā. Visi kari viņiem bija sveši. Un ikvienam no viņiem bija māte, kura slēpa dēlu pagrabā vai siena gubā, lai viņš nenonāktu vervētāju nagos. Viņa sieva pati veda pārdot visu izaudzēto – ja nu kāds vezumā vīru pamanīs un rekrūšos paņems. Bet, ja puisim pamatīgi neveicās un armijā viņš tomēr nonāca, sieva un māte rūpējās par saimniecību. Un viņš pierada pie tā, ka sieviete viņu aizstāvēs, izglābs un pat pastrādās viņa vietā. Viņas vārds ir likums.

Sieva – saimniece – uzlūkoja vīru kā darbaspēku, kā arī atzina viņa noderīgumu bērnu radīšanas un jautras laika pavadīšanas procesā. Vīrs viņai bija drīzāk kalpa un sugas buļļa krustojums nekā balsts un apgādnieks. Viņi abi ar sievu strādāja uz lauka kopā un bija līdzvērtīgi. Ja bija nepieciešams, sieviete varēja tikt galā ar saimniecību arī bez viņa. Un viņas raksturs veidojās patstāvīgs, valdonīgs un enerģisks.

Kur tad ir mačo?

Teju vai ik dienas es redzu savā kabinetā labi audzinātus dažāda vecuma un dažādu tipu zēnus, kuri ciena un augstu novērtē sievu –
“mammīti”, prot pievilkt kāju un labi uzvesties. Ja tādam “puisītim” nepatīk, kā rīkojas viņa dzīves draudzene, viņš uz to histēriski nekliedz kā ebrejs, nedraud viņai ar dūri kā krievs un nedzenā apkārt galdam kā itālis, viņš tai kulturāli atsaka seksu, tāpēc ka viņam “sāp galva” un “vispār”. Viņš ir atturīgs un cenšas apspiest visus savus agresīvos impulsus – “mammām patīk paklausīgi zēni”. Viņš neielaižas atklātos konfliktos un neizšķiras par labu tiešai konfrontācijai ar sievu un citiem cilvēkiem. Apvainojumus norij, dusmas apvalda, niknumu slēpj. Viņam ir svarīgi ikvienā situācijā “saglabāt seju” un nezaudēt savaldīšanos. Tomēr bez sekām tāda apspiešana nepaliek, jo atņem daudz enerģijas, tāpēc viņš izskatās gurdens un pasīvs.

Latviešu kultūrā ir stiprās sievietes fenomens, piemēram, valdzinošā, brīvā un spilgtā Aspazija. Taču nav neviena patiesi brutāla vīrieškārtas varoņa. Nav mačo, kas žilbina, aizrauj, pastumj malā, pasūta dažas mājas tālāk, vada, pakļauj, pats ķeras klāt un dara par spīti visam un visiem. Vislielākais mačo Latvijas vēsturē – diktators Kārlis Ulmanis – no sievietēm bēga kā velns no krusta. Klīst uzstājīgas baumas par to, ka viņš bijis homoseksuāls. Varbūt tā arī bija, tomēr šķiet, ka nevis aiz dabiskas slieksmes, bet gan aiz bailēm no sievietēm – kaut nu nepakļautu un nepaverdzinātu, neiekaltu važās, netraucētu pieņemt lēmumus, nelīstu valsts lietās, neatņemtu individualitāti.

Zēni un vīrieši, “bālie” un ne pārāk

Kurš latviešu aktiera nospēlētais kino varonis pagājušā gadsimta vidū kļuva par publikas mīluli? Oskars no Viļa Lāča romāna “Zvejnieka dēls” 1957. gada ekranizējuma. Viņš ir pievilcīgs (Eduards Pāvuls jaunībā), fiziski spēcīgs, uzticams, atbildīgs un vienkāršs puisis, kuru nenovērtē paša ģimenē, jo viņš neprot skaisti un aizrautīgi spriedelēt par savām jūtām, nav gatavs dalīties savās domās un nedzenājas pa pasauli pakaļ dažādām ātri pārejošām fantāzijām un idejām. Viņš šo pasauli labiekārto. Taču uguns tajā nav. Viņš nav nekāds ērglis, harismātisks līderis. Viņam neviens akli neseko. Lai pārliecinātu citus, viņam jāiegulda daudz pūļu. Tipisks nemīlēts stingru vecāku dēls, kuri ir sapņojuši, ka bērns izaugs un kļūs par izcilību, bet viņš kļūst par labu un godīgu strādnieku. Viņš ir licis tiem vilties un tagad visu mūžu cenšas iekarot tēva un mātes labvēlību, turklāt “tēva un mātes” šī vārda tiešā un pārnestā nozīmē – priekšniecības, valdības. “Mīliet mani – es taču esmu noderīgs!” – tā ir viņa devīze. Ikviena mūsdienu oskara problēma ir dziļa neticība sev. Laba un kaismīga dzīves draudzene viņam ir nenovērtējams dārgums. Viņa spēj dot tam trūkstošo – ticību sev. Un virzīt tuvāk mērķim.

Prātā nāk vēl viens klasisks latviešu kino tēls – apburošais jauneklis no filmas “Teātris” Ivara Kalniņa atveidojumā, puisis, kurš iemīlas kundzītē, kas varētu būt viņam mātes vietā (Vija Artmane). Jānis Streičs izvēlējās ekranizācijai tieši šo Somerseta Moema romānu, jo stāsts par sievieti, kura smalki un valdonīgi izrīko savas dzīves vīriešus, manuprāt, viņam ir tuvs arhetipa un paša intuīcijas ziņā. Varonis ir pašapzinīgs, prot paust savas jūtas, bet nekas cits viņam nav dots. “Apburošā” zēna problēma – viņš jāpieskata gluži kā pusaudzis.
Trešais tipāžs ir “bālais zēns”, neiedomājami romantisks, pārņemts ar cēlu mērķi, vienaldzīgs pret dzīves prozu, daudzsološs jaunībā, bet parasti neko nesasniedz brieduma gados. Latviešu literatūrā sastopamais tēls ir traģisks un agri aiziet no dzīves, bet reālajā dzīvē drīzāk šķiet skumjš un ātri nodzeras. “Bālā zēna” pazīmes ir dedzīga sirds un alkas pēc neparastā, kas reizinātas ar absolūtu nespēju izturēt dzīves triecienus, plus liktenīga iedomības (“es esmu dižs”) un pazemināta pašvērtējuma (“taču to neviens neievēro”) kombinācija. Iespējams, tieši pie šī tipāža piederēja apdāvinātais mākslinieks Jēkabs Kazaks (1895–1920), Vecrīgas sētnieka dēls. Kazaks studēja glezniecību, pārdzīvoja pilsoņu karu, revolūciju, evakuāciju uz Penzu, apmeklēja Pēterburgu, kur saskārās ar jauno avangarda glezniecību. Kļuva par tās apoloģētu Rīgā. Vadīja jauno gleznotāju pulciņu, dzīvoja lielā nabadzībā, piedalījās izstādēs, pēc tam kļuva par divu slavenu mākslinieku – Jāņa Tillberga un Riharda Zariņa – naidīgās kritikas upuri. Šie kungi aktīvi nopēla modernismu un jaunos avangarda māksliniekus. Stress izraisīja Kazakam hroniskās tuberkulozes saasinājumu, un mēnesi pēc skandāla viņš nomira.

Mūsdienās “bālā zēna” tēlam ar “degošu skatienu” līdzinās jaunais dziedātājs Arturs Šingirejs, kurš vairāk pazīstams ar pseidonīmu Dons. Kā iegrozīsies viņa liktenis – redzēsim. Arī tagadējie elki Renārs Kaupers un Intars Busulis pieder pie “mūžīgo puišeļu” kategorijas. Kauperam ir jau pāri četrdesmit, trīs dēli, bet viņš vēl aizvien saglabā puicisko tēlu. Mūžīgais Sprīdītis ar pauniņu uz muguras, brīnišķīgs mākslinieks, cīrulis. Tomēr nav ērglis. Nav pieaudzis. Un Intars Busulis, ja turpinām asociācijas ar putniem, ir skanīgs strazds. Intervijās viņš apgalvo: “Mana sieva ir ģimenes galva, viņa visu zina, visu kontrolē un patur prātā.”

Un kas no tā izriet

Tas, ka Latvijas sievietēm ir sasodīti laimējies ar vīriešiem – viņi vēl aizvien kā senākos laikos pasniedz dāmai mēteli un pietur viņas priekšā smagās durvis, bet – gluži mūsdienīgi! – nenomāc viņas personību un netraucē dzīvot.

Novērtējiet šo veiksmi un dodiet savam vīrietim iespēju izaugt. Neatņemiet viņam tiesības pašam lemt, rīkoties un mācīties no savām kļūdām. Nesteidzieties viņam palīgā, lai visu izlabotu, – jūs neesat nekāds ugunsdzēsējs, bet dzīvokļa remonts, automašīnas iegāde un darbavietas izvēle nav nekāds ugunsgrēks. Ja viņš piedāvāto iespēju neizmantos, jūs neko nezaudēsiet, ja izmantos, – iegūsiet atbildīgu, gādīgu draugu un mīļoto.

Iedvesiet oskaram pašapziņu, un viņš spēs gāzt kalnus un uzcels jums pili. Izvirziet mērķi “mūžīgajam mīlētājam” – un viņš trauksies tam pretī, periodiski atskatīdamies uz jums, gaidīdams uzmundrinājumu. Atbalstiet viņu, un viņš sasniegs mērķi, bet uz iespējamo krāpšanu skatieties caur pirkstiem: tik un tā atgriezīsies. “Cīruļiem” un “strazdiem” ir svarīga stipra aizmugure – nodrošiniet to.

Un piesardzīgs padoms vīriešiem: ir ļoti svarīgi izvēlēties sev tādu dzīves partneri, kura jūs nenomāks un nebūs valdonīga. Pārāk valdonīgo labāk pamest uzreiz – vēl pirms bērnu piedzimšanas. Jo sievietes līdz ar gadiem bieži vien kļūst stiprākas, mērķtiecīgākas, taču ne maigākas un piekāpīgākas. Esat apprecējis tramīgu dūju? Viņa var pārvērsties drosmīgā ērgļu mātē. Ja esat apprecējis ērgļu māti, tāda viņa arī paliks – ja paveiksies –, bet sliktākajā gadījumā pēc gadiem piecpadsmit tiksiet pie harpijas, kas mēdz arī kost.

Edgara un Kristīnes sindroms

Viņa ir skaista, jauna, labsirdīga, pieticīga, viņš – dzērājs, teju nabags, ar sliktu raksturu un rūgtumu sirdī. Kristīni viņš neizturami valdzina. Un viņa pamet uzticamo, bagāto, simpātisko līgavaini altāra priekšā, lai mestos pie histēriskā bezgribas dzērāja, un pretēji jebkādai loģikai paliek kopā ar viņu. 1966. gadā uzņemto filmu “Purva bridējs” ar Viju Artmani un Uldi Pūcīti galvenajās lomās, kas tapusi pēc Rūdolfa Blaumaņa noveļu motīviem, bija ļoti iemīļojuši mani vecāki. Tās darbība norisinājās divdesmitā gadsimta sākumā. Edgars bija staļļa puisis, Kristīne – istabene. Es šo filmu bērnībā noskatījos reizes sešas. Bet pēc tam, kad izaugu un sāku nodarboties ar psihoterapiju, neskaitāmas reizes dažādos variantos novēroju dzīvē.

Edgara un Kristīnes sindroms – attiecības starp visādā ziņā brīnišķīgu sievieti un nekam nederīgu dzērāju vīrieti – ir ļoti tipiskas Latvijai. Tā nebūt nav meitenes neprātīgā kaislība pret cēlu Če Gevaras tipa laupītāju vai nenosvērtu ģēniju, mākslinieku vai dizaineru, kura temperaments, spilgtums un talants atsver visus netikumus. Tā ir banāla, tomēr tādēļ ne mazāk traģiska kļūda.

Šādā pārī sievietei šķiet, ka viņš ir neparasts, brīvs un spēcīgs vīrietis. Un viņas dvēsele, kuru ir sasaistījušas pieklājības normas un sociālie pinekļi no sērijas “ak, ko gan kaimiņi teiks”, tiecas pēc viņa kā putns debesīs. Bet viņš ir tikai bezatbildīgs dumpinieks, kurš netiek galā ar dzīvi, palaižas dzeršanā un lūdz, lai viņa to izglābtu. Sieviete aizrautīgi bīda savu varoni atpakaļ “pareizajā” dzīvē. Norāda viņam, kas un kā jādara. Pastāvīgi ir neapmierināta ar viņa uzvedību. Tas, ko viņa agrāk puisī novērtēja, – jautro vai vētraino dabu, nonkonformismu – tagad viņu kaitina. Šī iemesla dēļ viņš nepārtraukti atrodas saspringumā. Alkohols viņam sniedz vēlamo atslābināšanos, palīdz pārdzīvot nemitīgo stresu. Un sievas presings par tēmu “tu visu dari nepareizi” tiek papildināts ar pārmetumiem: “Tu atkal esi dzēris.” Viņš lamājas, nožēlo un dzer vēl vairāk. Viņa retumis nes savu krustu gadu desmitiem, tomēr biežāk šķiras. Un nodod “kontrolējošo” uzvedības stilu savai meitai, kura atkārto mātes likteni: arī izvēlas vāju, simpātisku slaistu vai “revolucionāru”. Un sāk viņu glābt.

Receptes nav

Padomju laiku kinozvaigzne, daiļā Vija Artmane (1929–2008) agrā jaunībā apprecējās ar savu edgaru – neizskatīgo, ne pārāk labsirdīgo un ne pārāk apdāvināto aktieri Artūru Dimiteru (1915–1986).

Viņš draudēja jauniņajai Vijai, ka iznīcinās viņas karjeru, ja meitene uzdrošināsies viņam atteikt. Viņa neuzdrošinājās – Dimiters bija spilgta personība, izcēlās ar asu prātu un dumpiniecisku raksturu, pirms tam bija precējies ar brīnišķīgo mākslinieci Džemmu Skulmi, taču viņa ātri vien atbrīvojās no aktiera valgiem. Bet Vija tajos aizkavējās, jo tik agresīva kaislība viņai likās glaimojoša. Viņa kļuva par tā sievu. Vīrs mēdza iedzert, izteikt sievai pārmetumus, ar rūpēm un kaislību nelutināja, ja nu vienīgi ar lomām palīdzēja. Bet viņa, spriežot pēc baumām, tikai vienu vienīgu reizi vīru piekrāpa – jaunībā, ar krievu aktieri Jevgeņiju Matvejevu. Viņš to bildināja. Viņa atteicās – apgalvoja, ka saglabā laulību bērnu dēļ.

Un mēs nonākam pie vienkārša un pirmajā acu uzmetienā loģiska risinājuma – vajag triekt prom tādu nekam nederīgu vīru kā Artūrs un precēties ar tādu kā Matvejevs, kaislīgu un uzticamu skaistuli. Tomēr atļausimies ieskatīties situācijā mazliet dziļāk. Izcilai aktrisei nav nekā svarīgāka par savu aicinājumu. Un vairāk par visu pasaulē viņa mīl skatuvi. Tas ir otrais mūsu libido realizācijas veids, kas dažkārt aizstāj pirmo un izrādās tik aizraujošs, ka “vienkārša sievietes laime” salīdzinājumā ar to nobāl. Aktrisei vissvarīgāk ir dzīvot tā, lai viņas talants varētu realizēties pilnībā. Un viņa paliks ar to vīrieti, ar kuru dzīvojot šis talants spēs spilgtāk izpausties. Matvejeva mēroga aktieris – spožs, kaislīgs, dāsns un valdonīgs – nebūt nav tas, kurš pacietīs sev līdzās zvaigzni, kas izstaro pati savu gaismu, nevis atstaro viņējo. Tāds vīrs prasa laiku, uzmanību, pielūgsmi, nerimtīgas rūpes. Bet tāds vīrs kā Dimiters – ne. Turklāt viņš ir gatavs daļēji realizēt sevi ar sievas starpniecību un dot viņai sakarīgus profesionālus padomus, kas tai ir vērtīgāki par maigumu un kaislību. Un noderīgāki karjerai un daiļradei.
Ne vienmēr mīlestība pret vīrieti vai sievieti ir vērtīgāka par visu. Nebūt ne. Mēdz būt arī citi mīlestības veidi – pret sevi, pret darbu, pret savu dzīvesveidu –, kas sniedz lielāku laimi nekā prieks par atbildētu mīlestību. Un, ja jūsu attiecības var nosaukt par Edgara un Kristīnes sindromu, vispirms padomājiet, kāpēc jums ir izdevīgi tajās atrasties un ar ko jūs tās aizstāsiet pēc šķiršanās. Tāda pieeja ir ļoti atskurbinoša un tajā pašā laikā vairo izlēmību.

Kāpēc es tagad vēršos pie sievietes? Tāpēc, ka vīrietim tādu saikni saraut ir ļoti grūti: viņš šajās attiecībās vienmēr ir vājāks par sievu, lai arī no malas var atgādināt despotu. Un viņa ciešanas tajās ir lielākas – cēlās cietējas tēls sievieti emocionāli uzmundrina, bet nekam nederīgā un mūždien vainīgā “huligāna” tēls sagrauj vīrieti gan garīgi, gan fiziski.