Saskaņā ar Jēlas universitātes pētījumiem bērni, kuriem ir ļoti trauksmainas mātes, saņem par 30% vairāk medikamentu un par 40% biežāk tiek hospitalizēti. Iznāk, ka trauksme ir vienkārši “medus” medicīnai un farmācijas biznesam. Tā secina ukraiņu ārsts pediatrs Andrejs Peņkovs, kura pieredze un atziņas ir ne mazāk noderīga Latvijā. Viņš runā par tā saucamo ievainojamā bērna sindromu, par to, kā vecāku trauksme var objektīvi ietekmēt bērna veselību, to, kādi ir mūsdienu medicīnas sistēmas agresivitātes un hospitalizācijas riski bērniem.
Parunāsim par agrīno bērna vecumu – to vecumu, kad notiek intensīva visu bērna organisma sistēmu, īpaši galvas smadzeņu, attīstība.
Neliels ievads. Aina, kuru es redzu gana bieži. Pie manis atnāk divi pieauguši cilvēki, kuriem jau pāri 30. Viņiem ir piedzimis bērns. Viņa bļauj – mazulim ir tik daudz vajadzību, kuras jaunie vecāki ne vienmēr spēj saprast un apmierināt. Protams, visam vajag laiku, lai bērns un pieaugušie adaptētos jaunajam dzīves ritmam.
Bieži notiek zināms psiholoģiskais regress, un pieaugušie vīrietis un sieviete paši pārvēršas par bērniem. Viņiem uz rokām mazulis, un viņi iegrimst prostrācijā (nomāktībā un spēku izsīkumā) tādēļ, ka nezina, ko darīt.
Bet tagad iedomājieties, kā šajā situācijā jūtas bērns. Vecāki viņam ir dievi un pēkšņi dievi izrādās bezspēcīgi. No kurienes gaidīt palīdzību un aizsardzību? Es runāju par jauno vecāku negatavību būt vecākiem. Un žēl, ka maz kurš iedomājas par psihologa atbalstu.
Bet tagad piesaistīsim situāciju medicīnai. Manā skatījumā šajā situācijā daudz var runāt par tādu izpratni kā “ievainojama bērna sindroms”. Ko tas nozīmē? Iedomājieties, ka sievietes dzīvē, kad viņa gaidīja bērniņu vai dzemdību laikā, notiek kaut kas nepatīkams vai traģisks. Tā var būt kāda diagnoze, piemēram, grūtniecības pārtraukšanās draudi vai problēmas attiecībās ar vīru, vai tuva cilvēka zaudējums. Un pēc tam, pēc bērna piedzimšanas, sieviete-māte, bet bieži vien arī citi ģimenes locekļi vai visa ģimene kopumā, sāk pārmēru pārdzīvot bērna veselības stāvokli vai pat uztraucas par viņa dzīvību. Bērns var ar kaut ko saslimt un mamma uzreiz “iededz sarkanās lampiņas”, tas ir, augstāko bīstamības pakāpi, iedomājoties, ka nu draud dzīvības briesmas. Te parādās bailes no nāves, kas ir cilvēka pamatbailes.
Kā likums, mums nav vēl izkopta kultūra apmeklēt psihologu, lai aprunātos par savām problēmām. Tādēļ izveidojas situācijas, kurās mātes vienkārši nespēj tikt galā ar savu emocionālo stāvokli.
Manā praksē bija šāds gadījums. Puisēna māte ļoti pārdzīvoja par vienu aspirācijas (elpas trūkuma) gadījumu dēļ svešķermeņa un pēc šīs epizodes pie mazākās saaukstēšanās veda bērnu uz slimnīcu. Četrgadīgais bērns, sākot no pusotra gada vecuma, pa 8-10 reizēm gadā bija slimnīcā. Un, lūk, reiz, sēžot uz gultas, šis puisēns teica: “Vecmāmiņ, kā man tas viss ir apnicis… Kad es nomiršu?” Ak vai… Notika tas, no kā baidījās mamma un radinieki – bērns sāka runāt par nāvi. Visu laiku cietis no medicīniskām manipulācijām, bērns saņēma smagu fizisko un psiholoģisko traumu. Es atbildīgi paziņoju – ir ļoti svarīgi, lai mātei būtu līdzsvarots emocionālais stāvoklis! Vienkārši tāpēc, ka tas ļoti ietekmē bērna attīstību gan tad, kad viņš vēl ir mātes miesās, gan pēc piedzimšanas un pirmajos dzīves gados, veidojoties viņa raksturam un reakcijām, kādas tās būs pieaugušā vecumā.
Es vēršos pie visām mammām ar lūgumu godīgi atzīt – no kā jūs visvairāk baidieties, kad bērns saslimst un jūs skrienat pie ārsta? Vai baidāties par bērna dzīvību? Tāda ir cilvēka psiholoģija – mēs visu laiku domāsim par pašu sliktāko.
Taču, ja iziet no pārbiedēta, skumju nomākta vecāka stāvokļa un paskatās uz statistiku, tad jūs varat ieraudzīt, ka 99,9% saslimšanu kopumā veseliem bērniem beidzas ar izveseļošanos!
Un, lūk, mēs nonākam pie galvenā. Kad mamma krīt panikā un “palīgā” nāk mūsdienu medicīna, tā bailes tikai palielina. Jums pateiks – ja jūs neārstēsit kaut kādas problēmas, jūs situāciju ielaidīsit un kaut ko palaidīsit garām; jums ir jāārstējas ar desmitiem preparātu un tikai tad jūs varēsit bērnam palīdzēt utt. Mammu, kas atrodas nestabilā emocionālā stāvoklī, var pārliecināt par jebko!
Tā rodas “ievainojamā bērna sindroms”. Saskaņā ar Jēlas universitātes pētījumiem bērni, kuriem ir ļoti trauksmainas mātes, saņem par 30% vairāk medikamentu un par 40% biežāk tiek hospitalizēti. Sanāk, ka trauksme ir vienkārši “medus” medicīnai un farmācijas biznesam. Cilvēks ies un pirks jebkādas zāles, izmantos jebkādas shēmas, bez ierunām piekritīs hospitalizācijai utt.
Bērns tādā situācijā nokļūst sistēmā, kura veic medicīnisku iejaukšanos. Ja bērns tiek hospitalizēts, tas nozīmē, ka jebkurā gadījumā, neatkarībā no diagnozes, viņam tiks veiktas injekcijas, ar viņu veiks kaut kādas manipulācijas un diezin vai kāds veidos ar viņu individuālu kontaktu un rūpēsies, lai būtu pēc iespējas mazāk medicīniskās agresijas. Viņš taču ir mazs – pacietīs.
