Citādi, bet ne svešinieki
Kinematogrāfistiem cilvēki ar autismu, cilvēki, kas veido sarežģītu barjeru sistēmu starp sevi un ārpasauli, ir paradoksālas iedvesmas avots. Bieži vien tā ir skaista fantāzija: ne visi daudzlīmeņu slimības slimnieki spēj rakstīt lielisku dzeju vai kā Dastina Hofmana varonis “Lietus cilvēkā” mirklī spēj saskaitīt uz grīdas nokritušos zobu bakstāmos. Bet tāda diezgan poētiska fantāzija ir labāka par bēdīgu klusumu, un galvenais rezultāts ir vienkāršs un skaidrs: autisma slimnieki ir citādi, bet ne svešinieki. Zāļu slimībai nav, labākās zāles ir komunikācija, bez kuras arī klīniski veseli cilvēki nevar iztikt.
